uz Sahāru! Augusta sākumā nolaižamies Āfrikā. Apkārt viss tik zaļš, ka sākam bažīties, vai neesam sajaukuši kontinentus.

Mums jānotrāpa tajā laukumiņā starp asajiem niedru lietussargiem. Dažiem no tiem ir uztīti pamatīgi pīķi, kas tā vien sagaida kārtējo kontinenta viesi.

Vai nevajag palmu? Nē, nē, paldies, pašlaik vēl ne. Bet ļoti lēta un labas kvalitātes. Nu nē, pašlaik nav naudas. Bet cik ir? Nav nemaz. Varu pagaidīt, kamēr paņemat…. Jāiet prom, citādi jau neatšūsies. Pagaršojiet saldumus: austrumu saldumi, arahiss. Garšīgi! Viens dinārs par paciņu. Tik dārgi! Tā ir labākā cena, veikalā būs daudz dārgāk. Cik paciņas ņemsiet. Divas par vienu dināru. Nu nē, divas maksā divus….Pludmalē laikam nav palikšana, būs jāsāk virzīties uz tuksneša pusi, tur mazāk tautas apkārt

Noķeram pirmo Tuk-Tuku un prom uz tirgu iepirkt paiku. Tuk-Tuks gan pa ceļam noslāpst un šoferis ilgi rakņājas pa motoru sev zem sēdekļa. Sākam jau domāt, ka tas saistīts ar mājienu, ka par braucienu nedaudz jāpiemaksā, bet nē, izklepojis zilu dūmu mutuli braucamais atkal gatavs ceļam. Austrumu medina – arābu pilsētas mūriem apjoztais centrs – tā ir vieta, kur var nopirkt visu. Visu, izņemot alkoholu. Par to vēlāk.

Austrumu kafijas gatavošanas tradīcijas vislabāk būs izbaudīt tieši šeit – tirgū. Atrodam fantastisku jumta terasi ar saktu uz tirgus ieliņām un jūru. Iekārtota pieticīgi, bet ar gaumi, tā teikt. Uzreiz sakām, lai gatavo ĪSTU kafiju. Saimnieks priecīgs par šādu izvēli velk ārā no tālākā plaukta aprepējušu bundžu un dod paostīt- tā esot īstā, ne tāda, ko mēs eiropieši zinot. Te viņš jau nāk ar mazītiņām tasītēm un vēl vēlīgi sniedz cukurgraudus, ja nu nebūšot pietiekami salda. Kafija ir vārīta ar biezumiem un salda kā sīrups. Papildus cukurs laikam nebūs tomēr nepieciešams.

Dažas vilinošas durvis pa ceļam. Aiz tām zilajām, pēc uzraksta spriežot, varētu būt restorāns. Būs kādreiz jāiegriežas. Savukārt tās otras ar baltajām flīzēm gar sienām atgādina dušas kabīnes. Tīrīgi ļaudis. Beidzot atrodam lielāku veikalu, kura plauktos rindojas kaut kādas pudeles. Tās pirmās tomēr izrādās eļļas pudeles, bet šīs te raibās priekšplānā varētu būt īstās. Markas gan tādas nedzirdētas, bet ko no viņiem te var saprast. Interesanti, ka visas ir jau nedaudz iesāktas, bet apakšā mētājas trekterītis pārliešanai mazākos traukos. Bet kāpēc tā smaržo?

Vēlēšanas. Protams, ka demokrātiskas! Līdzšinējais prezidents, kurš slēpjas aiz lielas baltas sētas tieši blakus senās Kartāgas drupām, kādēļ nav atļauts fotografēt drupas uz šīs sētas pusi, nu lūk, esot savus divus atļautos periodus veiksmīgi novadījis. Bet, tā kā tauta viņu tik ļoti iemīļojusi, tā prasījusi referendumu. Tauta ir pateikusi, ka gribētu viņu redzēt vēl uz kādu periodu. Tad nu prezidents arī nolēmis piedalīties pirmsvēlēšanu kampaņā. Veroties apkārt radās sajūta, ka neviens cits neuzskata sevi par cienīgu konkurēt.

Vīnu tomēr atradām. Generale veikalu tīklā, ja neizskaties līdzīgs musulmanim, tev to vēlīgi izsniedz speciālā nodaļā. Rīt 5-cos dodamies kontinenta vidienē. Uz Sahāru!

Milzīgas olīvu plantācijas. Līdz pat apvārsnim tikai taisnas olīvkoku rindas, kurās par orientieriem – bākām kalpo mošeju slaidie torņi. Praktiski un vienlaikus audzinoši.

Pa labu gabalu spīd viens no Romas impērijas varenākajiem amfiteātriem El Jem.

Fonā pa radio dārd kārtējais Korāna lasījums, bet tas nav mazinājis rosību uz ielām. Laba cena, tikai pus dinārs. Pusdinārs par galvas apsēju nav daudz, varbūt jāņem ciet. Kamēr domājam, lakats jau satīts ap galvu. Tātad pus dinārs?

Jums, angļiem, laba cena – 11 dināri. Nāc, parādīšu tev amerikāņu cenu – skaties – 35! Bet ko tad mēs tur runājām par pusdināru? Ā, pusdinārs, tas par šņorīti, ne jau nu par šo skaisto roku darba lakatu. Bet vai laba kvalitāte? Laba – tā tak kokvilna! Nu labi, tad es maksāju 2 dinārus. Divus? Trīs! Divus ar pusi, un lieta darīta!

Paliek karstāks. Pa ceļam tāds kā Lido, var iepīpēt vai ko ieēst.

Šķērsojam Atlasa kalnus. Te savus alu mitekļus sarakuši berberi – ziemeļāfrikas pamatiedzīvotāji, ko arābi atspieduši prom no piekrastes. Alās vēsāk. Kalni mežonīgi, nepaspēj acis pamirkšķināt, kad uz pleciem jau sasēduši vanagi.

Tuvojoties tuksnesim laikam jāiepērk ūdens krājumi. Visas ceļmalas pilnas ar kannām. Sākam interesēties, bet no ūdens te izrādās nav ne smakas. Kannās piesaulītē sildās kontrabandas benzīns no tuvējās Lībijas. Laba cena.

Mūsu priekšā tagad ir tikai smiltis. Vēl viena oāze, un būsim pie Sahāras malas