uz Ķīnas Tjanšanu
Kā jau rakstīju, tikai nedēļu pirms mūsu ceļojuma sākuma Ķīnas Sičuanas apgabalu izpostīja 8 balles stipra zemestrīce, sagraujot 80% ēku un nogalinot 100 000 cilvēku. Tā nu, lai nebūtu jāšķērso zemestrīces izpostītais apgabals, nolemjam mainīt sākotnējos plānus un lidot pa taisno uz Urumči, Ķīnas ziemeļu galvaspilsētu. Līdz turienei 3000 km. Nonākam pašos Ķīnas ziemeļrietumos, Tjanšana kalnos pie Mongolijas, Kazahstānas un Kirgiztānas robežām. No šejienes turpināsim mūsu ceļu, meklējot palikušās Zīda ceļa liecības. Bet pirms tam mums ieplānots neliels pārgājiens Tjanšana kalnos.
Lidmašīnā mūsu galvas izrādās nepieklājīgi baltas starp 300 piķa melniem pakaušiem:)
No dienasgrāmatas:
24. maijs. Uz Urumči. (Jānis)
Lidojums noris bez starpgadījumiem. Laimīgi nosēžamies. Visi ļoti ilgi gaidām savas mantas. Pēc mantu saņemšanas izejam uz ielas. Mūs sagaida lietus un suta. Pretī mums atbraucis kāds vīrs, pēc tautības uigurs, vārdā Salam, ko mēs konspiratīvos nolūkos nodēvējam par Desu.
Pilsēta pārsteidz ar izmēriem un krievu daudzumu. Pirmais krieviski runājošais mums paprasa sērkociņus. Mūsu viesnīcā pat ir klubs Berjoza, kam nesen palika 10 gadi un visi ir mīļi aicināti – būšot daudz pārsteigumu. No viesnīcas loga paveras tāds skats, it kā mēs būtu Ņujorkā, nevis kaut kādā Ķīnas provinces pilsētā Urumči. Dzīvojam 19. stāvā un virs mums vēl stāvi 5. Izejam ielās. Pilsēta milzīga, apmēram 6 miljoni, dzīve mutuļo. Paejam garām vairākām diskotēkām, nesaprotama izskata klubiem. Ieraugām Makdonaldam līdzīgu ēstuvi, pie ieejas durvīm jauns uigurs cep gaļu, dodamies iekšā. Sākas ēdiena pasūtīšana ar žestu palīdzību, jo kasiere nesaprot itin nevienu vārdu ne angliski, ne krieviski, bet ēdienkartē ir tikai hieroglifi un arābu makaroni. Izdodas tikt pie pirmajiem kebabiem un vīna dzēriena, kam 5% alkohola. Pēc pirmā iesmiņa notiesāšanas saprotam, ka ir par maz, tāpēc pasūtām vēl. Blakus mums piesēžas jaunā ķīniešu paaudze spilgtos treniņtērpos. Izskatās ļoti komiski. Kad labā noskaņojumā atgriežamies viesnīcā, tur dārd mūzika un vestibilā ālējas piedzērušies krievi un uzposušās vietējās meitenes. Ejam pie miera.
Brokastīs varam nobaudīt tradicionālo ēdienu – pūdēto olu. Nekas īpašs, garšo pēc biezpiena.
Atkal no dienasgrāmatas:
25. maijs. Brauciens uz kalniem (Kaspars)
Iepērkam pārtiku tālajam ceļam – tradicionālo upeņu sulu un mazos apaļos krekerus. Ceļš ir ne tik vien tāls, bet arī riebīgs. Ķīnā, ja uz Olimpiādi paplašina ceļu, to dara uzreiz visā 100 km garumā, norokot ceļa virskārtu un nojaucot uzreiz visus tiltus. Tā nu iznāk neskaitāmās vietās forsēt upes un gaidīt, kamēr kāda kravas mašīna tiek glābta no apgāšanās. Pusceļā mūs uz ceļa aptur kāda sieviete un piedāvā sarunāt, ka mūs ielaiž nacionālajā parkā ar auto. Par nieka 100 naudiņām. Kad pēc stundas braucam gar parka sargposteni, vīri tikai novēršas, it kā mūsu mašīnas uz ceļa vispār nebūtu.
Ar zirdziņām uz Heavenly ezeru. (Vita)
Pa visu ciemu tiek savākti 4 zirgi un, slapstoties caur mežu, lai apietu policijas kontrolpunktu (jo ārzemniekiem te ir aizliegtā zona), sākam piedzīvojumu. Taka diezgan stāva un slidena, ar asām akmens šķembām gar malām. Nākas stipri turēties seglos, lai neizkristu. Pēc kāda laika taka no meža mūs izved jaukā augstkalnu pļavā, kur jau paveras brīnišķīgs skats. Drīz vien jau esam pārējā, kur atlikušos metrus līdz skatu punktam veicam kājām pa 70 grādu slīpumu. Ieraugām brīnišķo Heavenly leiku, safočējamies un dodamies lejā, kur gaida mūsu jurta.
Apmetamies kādā kirgīzu jurtā. Tie te vēsturiski apdzīvo visus pierobežas apgabalus.
Atkal no dienasgrāmatas:
Pārgājiens ap Tianchi ezeru (Kaspars):
Taka sākumā izliekas pārlieku sakārtota – visur betonā imitētas koka un bambusa margas, trepes, kaut kāda baltā jaunava u.t.t. Taču tad nonākam līdz ledāja morēnai ezera galā, forsējam upi un otrā ezera krastā iebrienam pavisam mežonīgā apgabalā.
Pa stāvu, mālainu nogāzi kāpjam augšup, līdz nonākam uz kādas vientuļas takas. Tad skaists trīs līču un trīs pakalnu trekings, apmeklējot vairākas lapenes, kas galā vainagojas ar budistu templi. Skan bungas un pretī uz savām cellēm nāk mūki. Lieliska noskaņa.
Ceļš mājup vijas pa klintī iekaltām laipām. Atkal skaisti.
Tad sākas patīkamākā daļa – kumis party. Vārītās jēra gaļas 1,5 kg gan izrādās vieni kauli un āda. Toties kumiss (no kamieļa piena, ne ķēves, mēdz uzrūgt līdz pat 9%) ir tiešām lielisks un tiek prasīts vēl. Speciālais ēdiens ir lagmans – gari, plakani makaroni. Bonusā vēl saņemam saldu, ar cukuru nobērtu tomātu šķīvīti un tomātus, saceptus ar olu. …nē, to pirmo gan nācās pirkt pašiem, par 20 juaņām.
Jurtā nav krāsniņas. Piezogas aukstums. Sasedzamies ar 2 – 3 biezām, vatētām segām. No rīta gan nedaudz auksts degungals, bet vismaz esam izdzīvojuši.
No Vitas dienasgrāmatas;
Neskatoties uz to, ka uz naktsguļu iekārtojos starp Jāni un Kasparu, naktī neganti sala. Jurtā pūta pa visā šķirbām (trakāk, nekā teltī), man bija divas smagas segas, ka nevarēja ne pakustēt. Brokastīs atnesa ceptas, ap nedēļu vecas bulkas (jo necep jau katru dienu) un tēju.Gāju meklēt “tualeti ap stūri”. Izrādījās, ka stūra mūsu miteklim nemaz nav:), bet tualete te ir visur:(, par ko liecināja daudzie lietišķie pierādījumi.
Tai pašā dienā bijām atpakaļ lidostā, drošības kontroles laikā bijām spiesti izdzert visus aliņus, ko tālredzīgi bijām iepirkuši tālākajam ceļojumam pa musulmaņu apgabaliem, un pievakarē piezemējāmies vienā no Zīda ceļa svarīgākajām pilsētām – Kašgarā.
Turpmāk vēl!
uz Lielās Ķīnas Ekspedīcijas maršruta shēmu
