Tarangire. Milzu nacionālais parks pašā Tanzānijas vidienē. Tarangire ir viens no Āfrikas lielo dzīvnieku migrācijas punktiem. Jūnijā, sākoties sausajai sezonai, ap 30 000 zebru, 3000 ziloņu un desmitiem tūkstoši antilopju no apkārtnes stepēm, Kilimandžaro piekalnēm un pat Kenijas migrē uz Tarangires upes ieleju. Esam šeit jūlija beigās, t.i. laikā, kad pārceļotāju pūļi ir veiksmīgi ieradušies un drīz sāks domāt par ģimenes papildinājumu. Tuvojoties lietus sezonai dzīvnieki izklīdīs atpakaļ Āfrikas plašumos. Un tā tas notiek katru gadu. To sauc par Lielo migrāciju.

Otra lieta, ar ko slavena Tarangire, ir Āfrikā lielākās baobabu audzes. Bērnībā, lasot grāmatas par tālām zemēm, tik ļoti ilgojos kādreiz ieraudzīt īstu baobabu. Nu šis bērnības sapnis šķiet piepildīsies. Lai būtu vēl tuvāk dabai, nākamo nakšņošanas vietu esam izraudzījušies tieši pie nacionālā parka starp baobabiem un savvaļas dzīvniekiem.

Jā, bet kur tad ir tie slavenie baobabi? Pagaidām neredz neko tādu, kam aci piesiet.

Aha, te laikam viens tomēr būs! Viņiem, nabagiem, pa ziemu nobirušas visas lapas:(

Garām noskrien strauss, kā priekšvēstnesis milzu dzīvnieku bariem, ko tūliņ sastapsim.

Kas tad zebrām par kafijas klubiņu? Patiesībā dienas vidū viņas sapulcējušās zem kokiem, meklējot kaut nelielu ēnu.

Upe sausajā periodā gandrīz izžuvusi. Ziloņu bari klīst pa upes gultni, meklējot kādu lāmu.

Te citāti no kāda parka reindžera Sema stāstiem par dzīvniekiem:

“..zilonis – ar to jūs nekā nevarat zināt. Reizēm ziloni var pārbiedēt pat mangusts. Reizēm viņš tikai nāk jums virsū taurēdams un stampādamies, jo demonstrē spēku. Bet reizēm var uzbrukt, nekādi neizrādoties.. Ja jums drāžas virsū saniknots zilonis, ir ļoti maz izredžu kaut ko ar viņu izdarīt.- pat ar automātu rokā. Ir vajadzīga ziloņu bise ar milzīgu lodi.. un arī tad, ja nešausiet pareizajā vietā, gals būs klāt.. Vienīgais – pieķerties pie ilkņiem un turēties, cik ilgi vien iespējams, gaidot, ja nu Dievs jums pēkšņi nolemj palīdzēt.. Jā, un degunradzis – spēj pat nogrūst no sliedēm vilciena vagonu. Bija gadījums – mednieks bēga no degunradzienes, iemuka koka dobumā, domāja, ka ir paglābies, bet rezultātā tika izšķiests pa visu koku…”

Purvi, purvi, purvi… Gosuwa swamp, Silale swamp, Lamarkau swamp, Nguselororobi swamp – šīs purvainās pļavas tad arī ir īstenais dzīvības avots uz šejieni migrējošajiem dzīvniekiem.

“..bifelis – tā ir tonnu smaga nogalināšanas mašīna, kas nejūt ne baiļu, ne sāpju, tikai niknumu, un spēj cilvēku burtiski saspārdīt gabalos..”

Pret vakaru salienam kādā ļoti lielā baobabā, kam izpuvis vidus. Vai nu sikspārņi pietaisījuši vai kas, bet tur iekšā nelāgi smird.

Laiks vakara svinībām! Mūsu lieliskais pavārs Daimonds (centrā pa labi) sagatavojis tradicionālo ugali – kuskusu, ko smeļ no kopējā šķīvja ar rokām un tad ar īkšķi tajā iespiež svaigi grillēto gaļu, mērci, dārzeņus. Lielisks paēdiens! Savukārt bildes centrā pa kreisi, ja labi ieskatās, var redzēt mūsu gidu un šoferi Feliksu, kuru nodod vienīgi baltie zobi un rādītājpirksta gals. Abi puiši nakts melnumā varētu nepamanīti iziet cauri kaut lauvu baram.

Tarangirē atvadāmies no ūdens, ko ieraudzīsim tikai pēc diennakts Dar es Salaamas pludmalēs. Turpmākos nezin cik simtus kilometru mēs brauksim pa Āfrikas vidieni – pa ceļiem, kas sausajā sezonā ir pārāk smilšaini, lai tos izbrauktu, savukārt lietus sezonā nav izbraucami vispār, jo daudzviet tos pārrauj upes. Ja paveiksies, pret vakaru mums ir cerības nonākt Tanzānijas galvaspilsētā Dodomā.

Pēc stundām piecām nonākam bušmeņu apdzīvotajās teritorijās. Kolo ciemā nav elektrības, bet ir 200 km rādiusā vienīgais motelis un arī jauks tējas namiņš.

Tieši te aizsākas mežonīgs akmeņains ceļš, kurš ved dziļi Irangi kalnos. Mūsu Range Rovers šķērso upju gultnes, lien augšup pa kalnu takām, kamēr jau esam pilnīgi nomaldījušies krūmos.

Kas tad lika mums novirzīties no puslīdz braucamā Dodomas ceļa uz šiem mežonīgajiem krūmājiem, ko tūkstošiem gadu atpakaļ apdzīvoja bušmeņu ciltis?

Krūmu cilvēki atstājuši lieliskas liecības! Šobrīd te var atrast klinšu zīmējumus, ko pirmatnējais cilvēks gleznojis 50 000 (!) gadus pirms mūsu ēras. Un, kā vēsta pētnieki, tieši Āfrika ir tā vieta, kur 70-100 tūkstošus gadu atpakaļ radies Homo sapiens.

Trīs kareivji guļ caurdurti ar šķēpu. Te divi uzbrūk žirafei. Blakus izklāta dzīvnieka āda. Tu skaties uz šiem gleznojumiem un domā, kāds neiedomājams laiks bija vajadzīgs, lai mēs uzkrātu šodienas zināšanas un pieredzi, nonāktu līdz datoriem, satelītiem un DNS analīzēm

Esam atpakaļ uz Dodomas ceļa un izbaudām vidusāfriku visā tās krāšņumā.

Interesanti bija palasīt Lato Lapsas Deviņas Āfrikas. Tikai daži citāti no grāmatas, kas stāsta par apkārt sirojošajām dažādajām kaujinieku grupām un notikumiem:

“2003. gada jūlijā 30 mai-mai kaujinieku – tērpušies nevis uniformās, bet dzīvnieku ādās – uzbrukuši 12 sievietēm, kuras devās uz saviem laukiem.. “Viņi mani izvaroja mana vīra priekšā. Mani izvaroja vairāk nekā trīs cilvēki.”.. 2003. gada 31. augustā RCD-Goma kareivis uzbruka 20. gadus vecajai Mariannai.. Viņš pienāca pie viņas uz ielas ap septiņiem vakarā un lūdza nodarboties ar seksu. Kad viņa atteicās, viņš divreiz iešāva viņai kājā, izšāva gaisā, lai aizbiedētu prom ziņkārīgos, un tad izvaroja viņu..”

Jeb par to, kā hutu tauta vērsās pret tutsi tautu Ruandā – kaimiņvalstī, no kuras mūs tobrīd šķīra pārsimts kilometri:

“Veci un jauni hutu cēlās, lai veiktu savu uzdevumu. Kaimiņi nogalināja kaimiņus to darba vietās. Ārsti nogalināja savus pacientus, un skolotāji nogalināja savus skolēnus. Dažu dienu laikā daudzu ciemu tutsi iedzīvotāji bija faktiski iznīcināti. Viscaur Ruandai slaktiņu pavadīja laupīšanas un izvarošanas. Piedzērušās pašaizsardzības bandas, apbruņotas ar narkotikām no izlaupītajām aptiekām, ar autobusiem virzījās no viena slaktiņa uz nākamo. Radio atgādināja nežēlot sievietes un bērnus.. un asinskārais pūlis – piedzēries un dejojošs – to akli izpildīja. Kā papildu motīvs slepkavām tika solīts tutsi piederošais – radioaparāts, gulta, kaza, iespēja izvarot jaunu meiteni. Vietējās pašvaldības pārstāvis kādā Kigali piepilsētā piedāvāja 50 Ruandas frankus (ap 30 centus) par katru nocirsto tutsi galvu – tolaik tā tika saukta par “kāpostu pārdošanu”.. ..nogalināja ar visu, kas bija pa rokai. Ar mačetēm, ar masu – tādām pamatīgām naglotām vālēm, ar bambusa šķēpiem. Ne visus nogalināja uzreiz. Ja interahamwe bija pārāk noguruši, lai nogalinātu, viņi cilvēkiem pārgrieza Ahilleja cīpslas, lai tie pa nakti neaizbēgtu. Un tad nogalināja nākamajā dienā. Cilvēki gāja un nogalināja , un vēl teica: mēs vēlamies, lai jūs visi būtu miruši! Dievs jūs vairs negrib!..” Slaktiņos piedalījās 1,3 miljoni hutu, nogalinot vairāk kā 800 000 savas valsts tutsi iedzīvotājus. Un tas notika ne jau kādos senajos laikos, bet gan 1994. – 95. gadā!

Izbaudām vientulīgo ceļu, izmirušo apkārtni, kamēr, ak nē… biezs dūmu mutulis izveļas no mūsu auto vadības paneļa. Felikss izlec no auto un atrauj motora pārsegu, bet tur, paldies dievam, viss kārtībā. Tātad būs pārdedzis kāds mazāk svarīgs vadiņš. Kāds tur brīnums – braucam šajā karstumā jau desmito stundu. Labās ziņas ir tās, ka auto atkal pielec. Nav ko ilgi domāt, braucam tālāk kamēr vēl ripo!

Milzu baobabs stāv galvaspilsētas Dodomas sardzē. Dodoma ir unikāla galvaspilsēta, ko stepes vidū 1973. gadā uzcēla prezidents Nyerere. Tajā nav nekā – ne Dar es Salaamas koloniālās greznības, ne dabas objektu, ne ievērojamu vēsturisku vietu. Prezidents esot izvēlējies šo vietu par galvaspilsētu vienkārši tādēļ, ka tā ir valsts centrā.

Uzmetuši aci baltajiem galvaspilsētas namiem, pagriežamies austrumu virzienā. Pēc 300 km būsim pie Indijas okeāna.

Zeme kļūst aizvien sarkanāka. Māls. Rietošās saules staros tas izskatās kā ugunsgrēks.

Kad iestājas krēsla, lielceļa malas burtiski atdzīvojas! It visur spīd dienasgaismas spuldzes, dārd Āfrikas regejs un smaržo ceptas gaļas garaiņi. Vietējie, sasēduši verandās, ēd gaļu, dzer alu un aprunā baltos dīvaiņus, kas nez no kurienes šeit uzradušies. Šīs ēstuves sauc par chiimilire. Katrā tiek kurināts savs ugunskuriņš vai plītiņa, bet atkritumi tiek mesti tieši uz zemes.

Ja būtu vairāk laika, varētu pasēdēt ar kādu no šīm kompānijām, taču mēs esam spiesti pakļauties Feliksa mudinājumam un turpināt vakariņas braucot.

Felikss brauc pa šoseju ar gandrīz izdzisušām tuvajām gaismām, bet, ja kāds brauc pretī, ieslēdz tālos. Viņš mums lepojas, ka uzstādījis īpaši spēcīgu prožektoru. Jautāju, vai viņam neliekas, ka viņš tādējādi apžilbina pretimbraucošos. Felikss rausta plecus un saka, ka tā taču drošāk – tad pretimbraucošie mūs varot labāk pamanīt. Kā lai te nepiekrīt…

Ap diviem beidzot esam Darā! Tur mūs sagaida Feliksa sieva Magda, kurai še bijušas kaut kādas darīšanas.

Rīt meklēsim prāmi, kas mūs nogādās Zanzibārā – brīnišķīgajā Indijas okeāna salā, kas sola atkal jaunus piedzīvojumus..