Erste 36 Stunden…

Und Erste Piste- wie immer 13! Jawohl, und Gulaschsuppe mit zwei wurst! Jā, jā, esam Austrijas Alpos – ar mērķi slēpot, mazliet kāpt, iepazīt ledājus, padzīvot sniega alā, pašļūkt pa baltajām nogāzēm mēness gaismā. Why not, kā teica viens mans paziņa.

Rīts. Piebāzta pacēlāja kabīne. Kāds saka: Schaise … un nogrand vācu tipa smiekli ā-hā-hā-hā … mit Speck… ā-hā-hā-hā-hā.
Esam laimīgi, kad sejā beidzot iesitas spirgts kalnu vējš. Mežonīgs un vientuļš 33 enkurnieks mūs rauj cauri putenim pa galvu reibinošu ledāja kori. Galā sākas uzkāpiens trīsarpus kilometru augstajā Schwarze Schneid.

Esam jau diezgan lielā augstumā. Parauj pilnīgi tāda kā aizdusa. Apakšā ledāja mēle un trases, augšā mirdzoša sniega-ledus kore

toties kas pa braucienu lejup! tīrais pūderis!

Gabaliņu zemāk šie izurbuši virsotnē caurumu un nosaukuši vienkārši – par Tunnel. Faktiski tā ir vienīgā iespēja nokļūt otrpus grēdai – uz Tiefenbachkogl virsotni un trasēm.

Skarba vietiņa. Būs kādi 100 m virs ledāja. Paslīdēs zābaks uz apledojušajiem dēļiem -> stikls pušu -> ne ēdelveiss, kā saka, pakaļ nedziedās

labi, ko nu par to.

Re, var laisties pāri ielejai ar trīsī iekārtu mucu. Jābūt labajam! Satiekam snovotāju Billiju. Tā jau ir, ar slēpēm viņam grūti pabraukt – … traucē.

Esam uz Gaislachkogl – te kādu 3 km augstumā šie atkal uztaisījuši laipu. Kas par modi..

Pirmā Piste. Ja sagadās, ka ir saule, nedaudz pie sala, nesen snidzis, bet tad nolīdzināts, paguvis piesalt, vēl nenobraukāts… tad ir kā šorīt.

Citu reizi dodamies uz draudīgo Rettenbach Gletcher ledāju. Reālas plaisas!

Bet ja nu iestājas nakts un tu, cilvēks, paliec uz ledāja? Tad taču vakars!
Arī par to austrieši ir padomājuši un no vienkāršiem, dabā pieejamiem materiāliem radījuši ledus viesnīcu. Lēta nav, bet padomājiet paši – visu šito piekurināt.

Kamēr bijām aizsēdējušies alās, kalnos uzleca spožs pilnmēness. Nogāzes mēness gaismā izlikās žilbinoši baltas. Nu ko, jāizlaiž bez maz vai kāds loks ar kamanām.

Kalna galā uzdūrāmies vienam austriešu vīrelim, kas sildījās pie ugunskura un brūvēja Glühwein.  Mēness, kalnu virsotnes, klusums. Kā tu atteiksi cilvēkam! Pēc krietnas pusstundas kalnu klusumu pāršķēla kārtējā sniega motocikla griezīgā rūkoņa. Kaut kādi, spriežot pēc jocīgā dialekta, nīderlandieši brāzās mums garām jautrā vilcieniņā. Kad kamaniņu kolonna bija tieši iepretī karstvīna bundulim, viena sieviete, kas sēdēja vairāk tā kā pa vidu, nolēma nekavējoši izkāpt. Kāds tur brīnums, ka viņa novēlās sniegā un pārējās ragavas pārbrauca viņai pār kāju. Sieviete pusdzīva palika guļam sniegā un izkliedza mums nesaprotamus vārdus, līdzīgus schaise. Pēc pārdesmit metriem karavāna apstājās un norūpējušies līdzbraucēji metās…  pie karstvīna termosiem. Viens pat pārkāpa pāri guļošajai. Kamēr mirkli svārstījāmies, ko nu iesākt, cietusī skaļi lamādamās un ar veselo kāju stumdamās sāka rāpot karstvīna bunduļa virzienā. Jā, kalni dažkārt ir nežēlīgi, un cilvēkam ir jāmācās tiem pielāgoties.

Tam vajadzēja atnākt, un tas arī atnāca. Nelaiks.

Bet stiprie cilvēki stājās pretī vētrai!

Jau pēc pirmā metra, kā saka, visi tie f.. ledāji jau parādījās citās krāsās.

Ja runā par vietējā ciema nakts dzīvi – latvieši te iesāk dejas un no skatuves tā vienkārši vis nenoiet.

Tikmēr vētra arī bija galā. Atkal spīdēja spoža saule. Bija pienācis Out of Piste laiks.

Kalnu dzīles ir veselības un enerģijas pilnas. Par to pārliecinājāmies arī mēs. Bija viņiem tur Spa, kas būvēta uz dabīgajiem siltajiem avotiem. Ar sāls gaisa peldēm un protams nekur neiztrūkstošo Mocarta liriku zem atklātām Austrijas debesīm.

Ak jā, un kā tad paši dzīvojām, kur mitinājāmies, ko darījām, nokāpuši no kalna?
Lai vairāk stāsta foto

Labākais bija mājupceļš. No sākuma irgojāmies par draugu sūtītajām SMS no Latvijas – esot “nebijis” aukstums, 25-30 grādi. Tad ta bēda. Un tad, kā teiktu mūsu draugs austrietis – iestājās Schaise auf zwei Tage. Kā tikai izbraucām no mūsu ielejas un nolikām mazo gulēt, autobusam noplīsa t.s. pečka.

Sals piezagās nemanot, sākumā sala deguns, tad kājas, tad pirksti, tad visu organismu pārņēma savāds miers. Neko negribējās, tikai ieslīgt klusā snaudā.

Polijā temperatūra nokritās zem mīnus 20. Logu rāmji apledoja no iekšpuses, spilveni un atlikušās mugurā neuzvilktās drēbes piesala pie autobusa sienām. Pamazām aizsala arī kompresors, kurš, cik nopratām, darbināja bremžu sistēmu. Bendzīntankos izdzērām visus tējas, kafijas un kakao krājumus – izskatījās, ka vairums poļu nebija gatavi šādai stihijai – veselam autobusam nosalušu latviešu

tā ka kopumā labais!