LZP. Lielais Ziemas Pārgājiens. Ja februāra vidū Ērgļu apkārtnē ievērojāt dīvainus cilvēkus, kas nebrauc pa iebrauktajām slēpju trasēm, bet tā vietā brien pāri sagāztiem kokiem, šķērso pieputinātos laukus un, kur vien iespējams, slidinās pa ezeru virsmu, jūs noteikti redzējāt ekstrēmistu grupiņu, kas katru gadu rīko t.s. LZP. Citu tādu šogad tajā apkārtnē nav bijis.

Par to, ka grupa bez emocijām tika pavesta garām tādām tūristu paradīzēm, kā kafejnīca Veldze un Konditoreja-kulinārija, neviens pat nebrīnījās. Mūsdienās grupu vadītājiem vienmēr ir vienošanās ar kādas iestādes saimnieku, kas ļauj saņemt desmito tiesu  par tūristu ievilināšanu tieši šajā iestādē. Nu, austrumos tam pamatā ir radu būšana, bet te – Baltkrievu balzāms.

J.A. pavēstīja, ka līdz špūrei viņam ir slinkums iet un viņš sāk pārgājienu šeit. Un nākamajā mirklī bija sniegā līdz celim. Sapratām, ka sniegs ir, bet vēl nenojautām, ka tāds tas būs visus turpmākos 50 km.

Kā jau minēju, ja ir lieliska kopta sniega motocikla iebraukta slēpju trase uz Brakiem, bet tā kādā posmā nesakrīt ar azimutu uz minēto vietu, A ved LZP dalībniekus stingri pēc azimuta.

Kalnains gan tas Ērgļu novads, es jums teikšu. Vajadzēja ņemt līdzi arī sniega dēli vai vismaz šļūcamo pannu. Nav jau brīnums, ka distanču trase apiet šādas vietas ar līkumu.

Vēl tikai cauri krūmājam, pāri upītei un atkal esam uz tās pašas labi koptās Braku trases. Satiekam dažus tradicionālos slēpotājus, kurus nesen vēl satikām turpceļā, bet kuri nu jau slēpo atpakaļ no Brakiem. Kāds snobisms!

Rūdolfs savulaik ierīkojis šeit lielisku piknika vietu. No kabeļu spoles.

T.s. zibens šķeltais akmens ir tieši mūsu ceļā. Teika vēstī, ka slēpotāja, kas izslēpos caur tā plaisu, tanī gadā pie vīra tiks.

Bet tas vēl nebija nekas, salīdzinājumā ar Simtsoļu taku, kura izvērtās par īstu Golgātas ceļu. Pirmie vēl cerēja izbraukt pa sērsnas virsu, tādēļ katrs mina savu pēdu. Tomēr tas nepalīdzēja un drīz vien visi 20 jau kulstījās pa pusmetru dziļo sniegu, cenšoties uzrāpties kalnā.

Ieslēpojām neparastajā pasaku mežā. Augšā: Zilonis un ūdensžurka, kā arī sieviešu veļas nodaļa

Apakšā: Čūska un kurkulis, bet varbūt …

“Tālāk tur!”, mums centās iegalvot 3 A no Viveres, nepārprotami rādīdami uz briesmīga slaloma kalna pusi. Visi izsējas pa kalnu, meklēdami vieglāko ceļu. Tie, kas bija nolēmuši braukt lejā pa ledaino ceļu, drīz bija spiesti pāriet tekstilbremzēšanas režīmā. Kalna braucēji mēģināja turēties uz kātiem.

O, beidzot gaidītā būdiņa.

Pa ceļam iekūlāmies zirgu staļļos. Tie rikšoja kā negudri, tikai vēlāk sapratām, ka bija sabijušies no mūsu Baltā lācīša.

Ap šo vietu kaut kā radās sajūta, ka slēpojam tieši pretējā virzienā, nekā stundu atpakaļ. Diemžēl nebija nekādu iespēju to pārbaudīt, jo bijām izslēpojuši ārpus kartes. Runā, ka J.A. somā esot GPS, bet viņš to taupot īpaši kritiskam mirklim. Tad atradās arī vēl viena karte un drīz jau visi gudri prātoja: Jā, kā tad, tā jau likās, mēs esam šeit.

Jaunais virziens veda pāri bezcerīgam sniega klajam, kurš mijās ar purvainām vietām. Pēdējie jau slēpoja dziļā vagā, kamēr priekšgājēji ar katru soli lūza cauri sērsnai. Nelāgi, ja slēpes izlūza cauri plānajam ledum – lamatiņas tad samirka un pēcāk aizsala. Un ja nu kādā krūmājā vai gravā tās jāņem nost?

Pēcpusdienas azaidam meklējām klusu meža ieloku. Diemžēl, tā kā šādos ielokos nebija īsti kur apsēsties, izraudzījāmies baļķu kaudzi klaja lauka vidū kalna galā. Caurvēju kompensējām ar dažādajiem kokteiļiem , kas, kā par brīnumu, atradās ikvienā mugursomā. J.Ā., kopš interesējas, azaida laikā vienmēr sēž ar seju uz Meku.

Tālākais ceļš veda gar neparastu namu no kaut kādas pasakas, aizmirsu, kuras.

Satumsa. Kāds straujāks nobrauciens pa ceļu beidzās ar pārrāvumu. Tajā iebrauca, kā jau allaž Ģ. Ģ iebrauca grāvī arī iepriekšējā LZP laikā. Ģ iebrauc grāvjos, ja tie ir strauja nobrauciena galā un ir pildīti ar ūdeni.

Kā jau varat redzēt, mums satumsa. Tās strīpas ir no lukturīšiem. Ceļš šajā posmā bija iebraukts ar sniega moci. Tas nepalīdzēja, jo ar distanču slēpēm tumsā TĀDAS virāžas un nobraucienus vienalga nevarēja paņemt.

Vietā, kur nobrauciens kļuva nežēlīgi stāvs, tauta šļūca uz dibena un bremzēja ar cimdiem. Ja vēl varētu redzēt, ar ko šī taka beigsies.

Nobeigums gan izrādījās nemaz arī ne tik slikts. Mazs un kompakts, bet vietas pietika visiem.

Rīts. Kā teica Grīnvejs, slīkoņu skaitīšana, t.i. nemaz nebiju pamanījis, ka slēpei vakardienas pārgājiens bijis par smagu. Nācās salīmēt ar līmlenti.

Nu vienu brīdi jau likās, ka šodien tikai kāju pārgājiens…

Tad sākās mūsu ezeru epopeja. Nekas vairs neierobežoja, sniegs bija plānāks un labi piemērots slidsolim. Izklīdām pa ledu.

Tad zem sniega parādījās mitrums. Sākām brukt cauri pirmajam ledus slānim. Sajūta nebija patīkama, bet mūs nomierināja kāda zivtiņa, kura bija iznākusi paelpot un nebija paguvusi iesprukt atpakaļ āliņģī, pirms tas aizsala. Ledus bija gana biezs.

Ieslēpojām atkal mežā. Tur pie barotavas es ieraudzīju lāci. Labi, ka tur pat tuvumā bija kur paglābties.

Pirms straujāka nobrauciena iesmērējām slēpes ar smēru. Nevajadzēja..

Tad mūsu ceļš veda cauri, kā varējām nojaust, privātai teritorijai.

Visubeidzot mūsu priekšā bija augstākais apkārtnes kalns, saukts par Riekstu kalnu. Sniegotajā nogāzē norisinājās īsta drāma. Vienīgais glābiņš šķita tuvējais egļu vēris, kurā vajadzēja būt mazāk sniega, bet kurš vēl bija jāaizsniedz.

Ja lielceļa mala noaugusi bieziem krūmiem, variet būt droši, ka LZP šķērsos lielceļu tieši šeit.

Plašajā sniega nogāzē J.A. pazuda ar galvu kupenā. Esot pēc tam sajutis mutē zemi. Kamēr steidzos viņu fotografēt, mani piemeklēja līdzīgs liktenis.

Beidzot atkal būdiņa. Saprotam, ka tā ir mūsu pēdējā iespēja pirms kārtējā ezera klaja.

Tuvojamies Ērgļiem. A. ir nolēmis ieslēpot pilsētiņā, lai ko tas no viņa prasītu (slēpes laikam no nomas). Mjā, agrāk šo vietu varēja jau pa gabalu atpazīt pēc tanka, nu jāizlīdzas pašu spēkiem.

Kas zina, kur atkal nākamgad. Katrā ziņā, ja ievērosiet dīvainus cilvēkus, kas nebrauc pa iebrauktajām slēpju trasēm, bet tā vietā brien pāri sagāztiem kokiem, šķērso pieputinātos laukus un, kur vien iespējams, slidinās pa ezeru virsmu, tā noteikti būs ekstrēmistu grupiņa, kas katru gadu rīko t.s. LZP. Citu tādu tajā apkārtnē nebūs.