Kaktusi 5-stāvu mājas augstumā. Kā jau tas parasti dzīvē notiek, mūsu sākotnējais plāns – ierasties kaktusu mežos pusdienlaikā, bija totāli izgāzies. Ap to laiku maldījāmies pa sieviešu veļas nodaļu Amerikas lielākajā universālveikalā – Wal-mart. Ticiet vai ne, bet tā apakšveļas nodaļa pēc platības bija līdzīga visai mūsu Maxi tipa lielveikala nepārtikas nodaļai.

 

 

Bijām kaut kur netālu no Meksikas. Karstums ne pa jokam, sākumā domājām, ka termometrs sagājis sviestā, jo mašīnā pat metās viegla zosāda. Bet, kad benzīntankā atvērām durvis, ārā kāpt tā īpaši nesagribējās. Te atcerējāmies, ka Holivudā, staigājot pa auto nomas kantoriem, par varītēm meklējām kabrioletu – tādu pamatīgu amerikāņu dīvānu bez jumta. Toreiz pat bijām apvainojušies, kad kantoris mūs sāka atrunāt, mūsu sapņa vietā iesmērējot šo labi nopakoto un visnotaļ klasisko vāģi. Toties tagad mēģinājām iztēloties, kā mēs matiem plandot trauktos ar vaļēju dīvānu šajos 50 grādos. Lai nu kā, bet jautājums par naktsmītni pat netika skaļi apspriests – mums abiem bija skaidrs, ka teltī mēs šonakt negulēsim. Tuvākajā Makdonaldā savācām apkārtnes lēto moteļu bukletus – ar cigarešu sacaurumotām segām un kā likums grabošu, bet tomēr kondicionieri, bez kura nākamo nakti negribējās pat iztēloties.

 

Tā nu iebraucām kaktusu mežos tikai īsi pirms saulrieta. Nebija laika īpaši lasīt, kas tur pie tās iebraukšanas bija rakstīts par atrašanos parkā nakts laikā – mums bija jāsteidz iemūžināt saulrieta skati. Strauji satumsa un apkārtne uzreiz atdzīvojās. Visur kaut kas čabēja, te pat aizskrēja zaķis, varbūt vēl kaut kas. Atklāti sakot es jau sāku nožēlot, ka biju noslinkojis uzvilkt zābakus. Skraidīju sandalēs ar vaļējiem purniem, tādēļ pirkstā varēja iedurties ne tikai kāds nepamanīts adatainis, bet arī čūska, skorpions un sazin vēl kas te klimta pa naktīm apkārt. Vietām zeme bija labi pārskatāma, bet citviet gadījās pa ērkšķu krūma audzei vai sakritušiem kaktusu stumbriem. Un, pats par sevi saprotams, tieši šādās vietās bija paši labākie skatu punkti pēdējām krēslas bildēm.

Rīts atnāca ar neciešamu kondicionētāja grabēšanu. Pielecu kājās un izslēdzu to kasti, bet nekāda tālāka gulēšana nesanāca. Graboņas vietā drīz piezagās karstums. Ieslēdzu kasti atpakaļ – bez viņas laikam būtu pavisam švaki. Šorīt iznāca tā mazliet sabaidīt vienu amīti. Viņš mierīgi nāca pa terasi, kad es atrāvu durvis ar kameru rokā, filmēdams pirmo rīta sižetu. Nabagam izlija puse rīta kafijas. Labi, ka to te gatavo galīgi ūdeņainu, toties riktīgā puslitra glāzē – vēl jau palika gan pašam, gan ģimenei ko nostrebties.

 

Šodien mums cactus drive – tāds kā safari pa putekļainu zemes ceļu. Saguaro kaktuss ir raksturīgākais mežonīgo rietumu simbols, Amerikas tuksnešu pamatiedzīvotājs. Visu cieņu šim tuksneša milzenim, jo tas par tādu kļūst apbrīnojami lēni.:

15 gados kaktuss sasniedz tikai pēdas garumu (30 cm),

30 gados tam izmetas pirmais zieds un nobriest auglis,

50 gados tas pāraug cilvēku,

75 gados tam sāk augt „rokas”.

Tie saguaro, kas nodzīvo vairāk par 150 gadiem, sasniedz tiešām gigantiskus izmērus – 15 m augstumu (t.i. kā piecstāvu māja!) un 8 tonnu svaru. Variet tikai iedomāties, kas notiek, kad viens tāds nopūst un nozveļas gar zemi jūsu priekšā.

Esam sajūsmā par lieliskajām grupām. Re kur apakšā viens kavalieris fīrējas pie savas dāmas, bet blakus divi jau saķērušies lēnajā dejā, bet vēl zemāk – gādīgs tēvs tur lielajās rokās savu jaundzimušo mazuli.

 

Pavasarī un vasaras sākumā saguaro zied. Zieds atveras pēc saulrieta un zied tikai vienu nakti. Nākamajā dienā tas jau ir noziedējis. Vienam kaktusam izzied vai 100 ziedi, par laimi tas notiek pakāpeniski, tādēļ mums arī bija iespēja tos ieraudzīt.

 

Kaktusi mirstot visādos vecumos, un galvenais iemesls tam esot ilgstošs sausums vai nekaunīgie iemītnieki, kuru kaktusam nudien netrūkst. Pirmais uz dobuma iekalšanu mīkstumā (skat. augšējo bildi) klāt ir dzenis . Tas sezonas laikā nomaina pat vairākas mājas. Bet tiklīdz dzenis atstājis kārtējo mītni, tā klāt ir cits iemītnieks – pūce, kaktuspele, klaburčūska, bites un visa cita radība, kam vien patīk ēnainajā dobumā. Lietus sezonā kaktuss uzņem ūdeni visam gadam – ap 200 galonus jeb gandrīz tonnu. Nav jau nekāds brīnums, ka tik daudziem kārojas iegrauzties veldzējošajā mīkstumā. Cilvēks arī nav izņēmums – nesmādē ne džemu, ne sīrupu, ne arī glāzi laba kaktusu vīna vai kā stiprāka.

 

Pats par sevi saprotams, ka bijām nolēmuši iegūt arī floras paraugus. Šoreiz tas notika gluži automātiski – pozējot pie kāda kaktusu krūma Vitas pirkstam pieķērās bērniņš. Nevainīgais bumbulis izrādījās nekaunīgāks, kā bijām gaidījuši. Pat pēc pieklājīgas raustīšanas tas neatstājās ne par milimetru. Vita nu jau uzstājīgāk mēģināja to nokratīt, bet man radās bažas, ka tas izsauks vēl ciešāku pieķeršanos. Nolēmu iejaukties ķirurģiski un vainīgo adatu nogriezu. Pēc enerģiska rāviena ar pinceti adata pirkstu atstāja, bet visticamāk atskabarga palika kaut kur iekšā. Uzstājīgais kaktusa mazulis ceļoja ar mums izdzertā putuplasta glāzē un nu iemitinājies vienā no podiem mūsu dzīvoklī. Rēķinām, ka šķirties no viņa mums nāksies gadsimta beigās, kad tas būs pāraudzis mūsu griestu augstumu (ja nu mēs viņu nenopūdēsim jau agrāk). Šis stāsts pierāda, ka kaktusiem ir labi pielāgots vairošanās mehānisms, kas ļauj tiem izplatīties pat 10 000 km attālumā no mātes auga

Turpmāk atkal!