Pirms pāris gadiem jau bijām neveiksmīgi mēģinājuši iekarot šo Pamira septiņtūkstošnieku. Tagad, nu jau nopietnākā sastāvā Ata Plakana vadībā, apbruņojušies ar augstkalnu inventāru un lielām pārtikas rezervēm, atkal dodamies Pamira virzienā.
Un patiesi, tā ir pilnīga taisnība. Šajā hronikā būs pārsvarā fragmenti no ekspedīcijas dienasgrāmatas. Kādi jau nu tie tapa šajos skarbajos apstākļos…
18. jūlijs. Pāris stundas līdz vilcienam. Kaspars – atbildīgais par ekspedīcijas pārtiku, rūpīgi apkopo no visiem atnestos produktus, salīdzina ar sarakstiem un liek mucās. Arī laukā liela rosība – tiek kravātas inventāra mucas, Atis šuj telti
15 minūtes pirms vilciena atiešanas ekspedīcijas dalībnieki ir nonākuši stacijā.
Protams, protams, atvadu bilde, skūpsti utt.
Novēdī spirtiņš. Dienasgrāmatā teikts, ka kaimiņi esot mums aizrādījuši.
Maskava. Rīgas stacijā tagad supermārkets, bet nogaidāmā zāle pārcēlusies zem liepām. Tur tad arī mūs pārsteidza milzīgā lietusgāze.
Maskava likās briesmīgāka, kā citkārt, bet varbūt mēs bijām palikuši labāki? Ubagi, rindas pie investīciju fondiem, miliči centrā ķersta rietumos ražotas mašīnas. Kremlim zvaigznes vēl vietā.
Pārbrauciens ar metro uz Kazaņas staciju. Konstatējam, ka tie ieejas vārtiņi nav draudzīgi ceļotājiem ar mucām. Aizmirsu kuru, bet vienu iespieda. Vai tevi, Ati?
Dodamies lielajā pārbraucienā uz Āziju Mums 3šais vagons, vilciens padots ar asti, uz kuras uzraksts 17. Nezinu, kāpēc tas tā īpaši izcelts dienasgrāmatā. Pie iekāpšanas vilcienā atkal problēma – pavadonim nepatīk mūsu mucas. Lai tās iepatiktos, viņš saņem 100 $. Iepatīkas.
Vilciens pilns ar neapmierinātu publiku, vietas mums atsevišķas, gribam tikt kopā. Pavadonis izrādās nav īsti spējīgs šovakar to nokārtot…
Pēc brokastīm pa labo logu var redzēt Volgu. Baigi plata. Ilgi nevar saprast, uz kuru pusi tek.
Pusdienas restorānvagonā, vakarā tušoņi, pa starpu dzērām alu “Žiguļevskaja”, ko pirkām Samāras stacijā. Tā jau ir, ka tāda tūrista dienasgrāmata sastāv tikai no ēdieniem un dzērieniem.
Stepe. Spriežam, ka vilcieni avarē 2 veidos: noskienot no sliedēm un saskrienoties ar pretīmbraucošo vilcienu. Par pēdējo gan mūs brīdinātu garām skrejošā vilciena mašīnistu brigāde.
Tuksnesis. Kleķa būdas ir briesmīgas, toties kapsētas te slejas kā krāšņas, tīras pilsētas.
Aizvien tuksnesis. Dzērām…(OK, tas jau laikam kļūst neinteresanti)
Vilciens met līkumu pēc līkuma. Laikam Kremlis noteicis, ka Vidusāzijas dzelzceļam jābūt tik un tik garam. Tad nu nācās piedzīt, lai izpildītu plānu. Vietām vīd pussagruvušu rūpnīcu vraki. Iespaidīgi. Liekas, sociālisms atstāj šo pusi, bet tiem musulmaņiem te neko vairāk nevajag.
Toties braukt grib visi! Tā vien šķiet, ka mākslīgi tiek uzturēta sistēma, ka vietu nav. Cilvēki ieņem vilcienu pa atvērtajiem vagonu logiem, jo durvis stacijās vaļā never. Tur pat tiek padotas desas, alus pudeles un citi augļi. Tiem laimīgajiem, kas vilcienu iekarojuši, naski uzbrūk pavadonis, un čaukst atkal nauda.
Vakars pretīgi tveicīgs un sasvīdis. Trešajos plauktos sāk satupt zaķi. Tā ir mūsu pavadoņa galvenā rūpe –lai tur nestāvētu somas.
Edgars raksta: Pamodos baigā agrumā dēļ skābekļa trūkuma. Savā miegainajā prātā padomāju, ka ir sabojājies kondicionieris mūsu Āzijas Ekspresī, bet, pazeļot skatu no sava otrā plaukta uz trešo, ieraugu savas mugursomas vietā guļošu skaistuli. Sākumā domāju, ka beigta, jo kājas, kas atradās pie manas galvas, smaržoja pēc …[kāju apraksts izlaists. Red. piez]. Vēlāk izrādījās dzīva.
22.07. Tas pats vilciens Maskava – Taškenta. Andžiks nolauž savai zobu birstei galu – jātaupa svars. Abas jauniegūtās detaļas samet somā. Kamēr to dara, no 7 mutēm skan padomi, kā vēl ietaupīt. Kā piemērs tiek minēta arī mistera Bīna kravāšanās (bikses).
Lēnā garā ēdot pienāk Taškenta. Tīri silts. Saņem kā kungus. Ar Jāni nedaudz “iepirkāmies” – par 1000 Krievu rubļiem pirkām uz iela stūra dzērienu. Vēlāk noskaidrojās, ka te viņiem ir sava nauda – kuponi, kas pret rubli attiecas kā 1:15. Dabīgi, cena uz kartona gabala bija minēta kuponos.
Tad vēl baigi kaulējāmies, cik maksā gaļas pīrādziņš. Ai, dārgi! Un cik saldējums – 1800 – arī nepirksim. Vēlāk sarēķinājām 1000 kuponi = 2 santīmiņi….
Sēžam pie kopgalda viesnīcā pie helikopteru laukuma. Sākums rādījās ļoti cerīgs, bet tik labi vis nav. Ir problēma ar lidošanu uz Moskvina ledāju, t.i uz Komunismu (Pamira augstāko virsotni). Tadžiki tikko slēguši savu gaisa telpu Uzbeku helikopteriem. Tiek piedāvāts lidot uz Ļeņinu, kas atrodas Kirgīzijā, un kur ielaiž Uzbeku helikopterus. No turienes, atkarībā no konflikta risinājuma, mūs pārsviedīšot uz Moskvina ledāju.
Tāda pati putra valdīja arī šodien tirgū. Lai noskaidrotu, cik maksā un kaut ko nopirktu, ir:
- jāuzprasa, cik maksā
- jāuzzin, vai tas ir par kg, gabalā, vai par trim
- jāuzzin, vai tie ir sumi, vai kuponi (1:1000)
- jāuzzin, cik tas ir krievu rubļos
- jāmēģina pierunāt, ka maksājam krievu rubļos
- un tad jāsāk kaulēties
Ļoti liela melone (6 kg) te maksā 36 000 kuponus, bet ļoti liels arbūzs 2000 krievu rubļus, savukārt tēja 500 kuponus.
Lidojam, lidojam….. uz Ļeņinu!
Pats helikopters baigā elles mašīna. To vadīja četri veči.
Kādu brīdi salonā sāka spēcīgi smirdēt pēc benzīna. Kad cēlonis netika noskaidrots, bortmehāniķis satraukti aizsmēķēja.
Pa ceļam aparāts veikli izlavierē starp Alaja grēdas virsotnēm.
Un tad jau mēs ieraugām tālumā Aizalaja grēdu. Jānis secina: Jā, tiesa gan, šāds lidojums ir ļoti patīkams, bet dārgs un riskants prieks.
Aina nometnē kā komunistu laikā. Vairākas grupas gaida iespēju pārlidot uz Moskvina ledāju. Taču joprojām nav atrasts kompromiss starp Vidusāzijas aviatoriem. Tadžiki tā arī nevienu nelaižot savā teritorijā. Izlemjam doties aklimatizācijas tūrē uz Ļeņina nogāzēm, lai pēc atgriešanās risinātu tālāk problēmas ar lidošanu.
Vairāk vai mazāk visiem sāp galva. Nevar īsti saprast, vai tas no helikopterā izlijušā benzīna, vai no 3 km augstuma.
Brīnišķīgs rīts!
Dežūrējam mēs ar Jāni. Vajadzīgais ūdens daudzums jāaprēķina prātīgi, jo baigais slinkums vilkties līdz upei.
Šitais dipiņš top ar autoknipsi, jo visi vēl aizvien guļ.
Iesākums jau tīri svētdienīgs. Nav nemaz grūti uzminēt, kurš visu rītu uzmācas ar saviem arbūziem. Interesantas ir Andžika jaunās dūnu bikses, ko viņš vēl nebij pielaikojis – no padusēm līdz ceļgaliem.
Tomēr svētdiena turpinās ne gluži tā, kā ierasts Rīgas mietpilsoņu aprindās.
Velkamies pa jau labi zināmo taku. Loku pļava, ūdenskritums,
Ceļotāju pāreja,
Ļeņina ledāja skats,
Trakā ledāja upe – šoreiz tāda tīri mierīga. Pirms trim gadiem, kad ūdens bija par pusmetru augstāks, bet tik pat auksts, te slīka tas francūzis, bet tie, kam vajadzēja viņu glābt, jautri filmēja.
Tad morēnas un ledājs. Uzejot uz ledāja mūs sveic milzu sēne. Ledājs paņēma krietnu malku asiņu. Daži kolēģi gan, liekas, pa kluso ēduši “Snickers”, jo redezami jau lielā gabalā rosāmies pa morēnu.
Atsvaidzina pirmā puteņa vērpete – tas piedod spēkus. Telts, tējas tase – domāju, ka visi piekritīs – tā bija tieši kā kulaks zem tadžika acs. Liekas, ka visi šodien piekusuši, jo neatskan neviena kaut cik mundra priekšlikuma pakāpties līdz 5300 jau šovakar.
Pat pēc groka krūzes ne. Andžiks ļoti ilgi telts tumsā iemēra spirtu.
25/07. Bija domāts aklimatizācijas nolūkos uzrāpties līdz Pannai. Pēc brokastīm devāmies pāri ledājam un iegājām milzīgās plaisās.
Olafs raksta: Padomāju, ka esmu baigi atpalicis, un steidzos augšup. Tuvu pie plaisām sastapu vīrus, kuri pavilka garām teltī ievīstītu līķi. Turpat parādījās arī Andžiks, kurš pavēstīja, ka pārējie pārmeklē visas plaisas cerībā atrast mani. Kad atgriezos pie teltīm, glābšanas darbi jau bija pabeigušies…
Stāvam pie Ļeņina ziemeļu sienas.
Šodien vispār vājprātīgs projects. No sapņu murgiem ap 1:45 pietriec Viļums. Ceļamies, esam dežuranti. Šodien “rīta pusē” uzkāpiens līdz Pannai, bet pēcāk ar visām somām pāri pārejai atpakaļ uz starptautisko nometni.
2:00. Mēness izgaismo Ļeņina nogāzes. Tējas tase kaut daļēji noņem drudzi, Jāņa sniegtā tablete – galvassāpes. Tad vēl Jānis izgāž katlu. Ar krūzi ilgi jāklaudzina pa aizsalušajām urgām, kamēr izdodas sasmelt izlieto. Pēc pāris karotēm makaronu zupas veselība uzlabojas. 3:00 startējam.
Neiet jau nemaz tik slikti, kā varētu gaidīt. Uztraušamies līdz kādiem 5000 metriem.
Kad ieveļos viss sasvīdis, brilles aizsvīdušas, nometnē, Olafs uzvārījis kartupeļu zupu. Izrādās Uncle Bens izdodas ne vienmēr.
Turpmākās 3,5 stundas atkal ledājs, morēna, pāreja, ūdenskritums, pļava, beigās par vienu kožļeni mūs ar zirgu pārceļ pāri pār upīti, kas pieņēmusi draudīgus izmērus.
Šausmīgi karsts. Saulē ausis apdegušas.
Kad visi uzbūvējuši mājas, nāk Olafs ar 3 šampaniešiem padusē (par glābšanas darbiem), ko visi sagaida ar ovācijām.
No rīta ar Edgaru esam dežuranti, tā raksta Aivars. Piecelties nevar, jo baigi sāp galva. Edgars ņem autoklāvus un aiziet pēc ūdens, bet mani viņš atlaiž gulēt. Brokastīs putraimu vietā liek taisīt pelēkos zirņus. Protams, brokastis iznāk tikai ap pusdienlaiku.
Tai pat laikā Kaspars savās piezīmēs rakstījis: Parakņājos pa pārtikas maisiņiem un atradu tīri daudz produktiņu – kaut kā jau jābaro sašutumu valdošos ceļabiedrus. Izdalu rozīnes, medu, cepumus.
Ap 10 Atis atnāk no radiomezgla un saka, ka parīt ir iespēja lidot uz Moskvina ledāju.
Edgars, Andžiks un Kaspars aiziet apskatīties, kā tikt pāri lielajai upei. Te nu paveras lieliska panorāma uz visu ieleju. Bet cenšaties apjaust izmērus – tā mazā strīpiņa apakšā ir nepārejama trakojoša upe.
No šejienes atkal labi var redzēt Ļeņina ziemeļu sienu.
Vēlāk vakarā aizklīstam pa ieleju uz leju. Aplūkojam varoņu – izpletņlēcēju piemineklīšus, kas gribēja nolaisties uz Ļeņina smailes.
40% nāves gadījumu , aprēķina Atis, jo no 10 padomju sūtņiem sveikā nolekuši 6.
Aplūkojam arī sieviešu – komjauniešu ekspedīcijas liecības. Nosalušas visas astoņas.
Vēlāk iekuļamies jurtā, kas te stāvot jau 200 gadus (tā saimnieks). Cienā ar tēju. Uzzinājis, ka mums nav zaļo, kaut ko nobrēc bābām un cukuru mums neiedod. Esot beidzies.
Jānis šodien sauļoja kājas. Ieteicama nodarbošanās kalnos pirms lielākiem uzkāpieniem…
Draugi!
Šeit stāsts vēl nebeidzas – tas ir tikai knapi iesilis. Lasiet varonīgo fināla ainu. Tiekamies!