Great map you can find also here: http://www.lirung.com/map/map_anna/Annapurna_Map_e.html

Nu re, te nu mēs visi esam: Kaspars, mūsu nesējs, Vita, Diāna, Vitālijs…

Pirmais ekspedīcijas posms ir vairāk kā 100 km garais Jomsom trek, kura laikā mums jānoiet no Nayapool līdz Muktinath, vienlaicīgi pakāpjoties par 4800 augstuma metriem un nonākot Tibetas augstkalnu valstībā. Tālāk pa Trisuli upi mēs laivojam uz dienvidiem – uz Indijas pierobežā esošajiem Čitvanas džungļiemi (skat karti). Bet labāk visu pēc kārtas…

Ja ir vēlēšanās bildes aplūkot tuvāk, vajadzētu uz tām uzklikšķināt.

Otrā diena Nepālā iesākās daudzsološi. Mēs lidosim ar lidmašīnu tā vietā, lai kratītos 8 stundas pāri kalniem ar autobusu. Skrejceļa malā milzīgs pūlis. Kādas trīs stundas pēc paredzētā izlidošanas laika pēkšņi izdzirdam pieminam savu reisu. Tas izrādās saistībā ar porciju rīsu, ko uzsauc Gurkha Air kā kompensāciju par nelielo aizkavēšanos. Pēc stundas jau esam lidmašīnā – maziņā, kādiem padsmit pasažieriem. Pilots saslēdz visus slēdžus, kaut kas noklikšķ, bet motors nepalaižas. Šis nospļaujas un sāk grabināties ap motoru. Tad pieved degvielu. Pēc stundas jau pārlidojam kādu 100 metru augstumā pirmajai kalnu pārejai.

Mūsu taka sāksies kādus 50 kilometrus no Pokharas. Nosprieţam, ka tas kā reiz būtu viena neliela taksometra reisa vērts. Lai taupītu līdzekļus, protams, braucam visi vienā taksī. Nekas lēts jau nu nav – mūsu naudā veseli 5 lati. Kalnu pārejā tiekam bez problēmām, bet nesoties lejā pa straujajiem serpantīniem gadās ķibele….

…. mūsu taksim nolūzt priekšējais ritenis Te Vitālijs tāds domīgs aplūko skādi. Šoferītis gan ir korekts – noķer mums citu taksi un vēl sadala ar to mūsu samaksātās rūpijas.

Pirmais vakars uz takas. Ēdam. Tā ir viena no Nepālas trekinga raksturīgākajām pazīmēm – daudz ēst, pat ļoti daudz ēst.

Ieleju šaurākajās vietās vai pie tiltiem ir policijas posteņi. Kārtībai jābūt, par atļaujām te pastaigāties jāmaksā.

Un Himalaju daba jāsaudzē. Kā vēstīja šis milzu plakāts checkpost ierēdnim tieši virs galvas:

1. tu dodies vismaz 20 metrus no upes,

2. izroc 45 cm dziļu bedrīti,

3. tur atstāj savu s-du un

4. rūpīgi aizroc bedrīti

Pa vienīgo ielejas taku vienlīdz mundri soļo kā jauns, tā vecs.

Ļoti dizainīgi ir kukurūzas uzstādījumi.

Pirmā diena kalnos nav labākā dažādu rekordu uzstādīšanai, bet mēs to paveicām! +1725 augstuma metri vienā dienā – neviens no mums neatminējās ko tādu iepriekš darījis….nu vismaz kājām ne.

Līdz ar mums to pašu ceļu mēro vistas. Pašlaik par to vēl negribas domāt, bet, kad sēdēsim pie kopgalda kārtējā viesnīciņā, varbūt atkal gribēsies satikties

Viesnīcas. Parasti sākam tās lūkoties ap pieciem – īsi pirms tumsas. Svarīgs izvēloties viesnīciņu ir viss: vai tajā ir hot shower (duša, vārdam hot gan izrādījās dažādas nozīmes, piem ūdens nāk tieši no krāsns kurtuves un ir gana labs tējai, bet aukstā ūdens krāna vispār nav, kā tas bija šajā naktsvietā, jeb arī ūdens pa dienu uz jumta sasilis melnā mucā un tuvinājies Latvijas ezeru temperatūrai, kā tas būs rīt), vai ir elektrība, bet vissvarīgākais – vai ir laba virtuve.

Hilton nosaukums gan te nenozīmē, ka varēs gulēt bez cepures.

Agri, ļoti agri Gorepani ciemats atdzīvojas. Tuvējā kalna virzienā aizvijas tāda kā jāņtārpiņu parāde.

Poon Hill pirms saullēkta katru rītu pulcējas vairāk kā simts trekingotāju, lai vērotu, kā pirmajos saules staros no tumsas iznirst Himalaju astoņtūkstošnieki

Sēžam un veramies mūsu tālākajā maršrutā: pa kreisi Daulagiri, pa labi Anapurnas masīvs un Nilgiri siena, Kali Gandaki ieleja, kas ir tieši zem mums, skaitās pasaules dziļākā ieleja, tālumā Tibeta un Ķīna

Labi redzama arī Anapurna un svētais kalns Machhapuchhre

Nu protams, tieši tas ir vajadzīgs pēc kārtējā stundas gājiena. Grafiku, kur vien iespējams, ievērojam punktuāli – kā hronometrā parādās 59:00, sākam lūkoties pēc tējas namiņa.

Lemon tee big pot, two Cola, one Orange Fanta…tādā vai citādā kombinācijā šie šķidrumi ik pēc stundas kompensē zaudēto mitrumu un enerģiju

Dienas vidū tam obligāti pievienojas Tomato soup – tomātu zupa te ir unikāls un neatkārtojams paēdiens, kam katrā vietā ir cita garša un krāsa (no kečupa sarkanas līdz miltu baltai)

Bargā instrukcija par bedrīšu rakšanu nav jāpilda, jo katram solīdam restorāniņam ir arī pieklājīgas labierīcības

Esam nolaidušies zemāk ielejā. Mitros rododendru mežus nomaina apdzīvotas teritorijas un iekoptas zemes.

Bērni. Labi runā angliski. Parasti vispirms ir “photo”, tad seko “sweets, pen…”, bet citreiz tas seko bez visa foto

Tiltiņi. Tas ir īpašs stāsts. Neviens nezin, kad tie ir celti un cik tie var izturēt. Ja kāds dēlītis arī ir izpuvis, caurums parasti ir noslēpts ar plakanu akmeni, lai tajā neieķertos aitu kājas.

Tatopani karstie avoti – laba vietiņa kur atveldzēties pēc šodienas astoņu stundu gājiena. Blakus mutuļo Kali Gandaki.

Un protams čurkstošās čuguna panniņas, pāris pudelītes San Miguel vai Tuborg, kafija un kūkas.

Daudzās karavānas apliecina, ka esam uz pareizā ceļa – Kali Gandaki karavānu ceļš ir viens no senākajiem tirdzniecības ceļiem starp Tibetu un Indiju.

Aiz Rupse Chhahara sākas dziļš kanjons

un mēs brīnāmies, kā karavānas iziet šo vietu bez zaudējumiem. Bet varbūt….

Šodienas pēdējais tiltiņš jau pa gabalu sāk rosināt fantāziju. Mierinām sevi ar domu, ka katru dienu to šķērso simtiem zirgu un aitu.

Nākamais rīts (pag, kāda tad šodien diena?) atkal sākas ar strauju kāpienu.

Tad Kali Gandaki ieleja pēkšņi kļūst plašāka, paveras brīnišķīgi skati uz Anapurnu un Daulagiri, kas visu laiku mums ir bijuði te pat virs galvas

No šīs vietas var sākt just slavenos vējus, kuri jau no 10 rītā liedz jebkādu avio satiksmi ielejā.

Tukuče. Kādreiz nozīmīgs tirgošanās centrs, kur Tibetas prece tika mainīta pret Eiropas lietām. Tagad ievērojama ar savu brendija brūzi. Tiesa, nepalika skaidrs, kāpēc dažām pudelītēm etiķete bija rūtiņu burtnīcas lapa, uz kuras ar zilu pildspalvu bērnišķīgā rokrakstā uzvilkts “APPLE BRANDY”

Es jau teicu par tiem vējiem. Uz pēcpusdienu kļūst gluži neomulīgi.

Augstkalnu tuksnesis. Te vienā, te otrā vietā savērpjas smilšu virpuļi.

Gluži priecīgi esam, kad uz kādas klints pamanām baltu stupu. Īsi pirms tumsas esam patvērumā – Marfa ir viens no lielākajiem un skaistākajiem ciemiem mūsu ceļā.

Nudien siekalas saskrien mutē pēc trakā gājiena, veroties Marfas logos sakārtajās desās!

Ðodien Kali Gandaki vēl tuksnešaināka. Agri no rīta uz Džomsomas lidostu pārlido strīpā kādas 5 lidmašīnas, un steigšus, pirms vēju atsākšanās, lido atpakaļ

Jebkurš zaļums ir pilnībā izzudis. Te upes ielejā var nejauši atrast fosilijas – melnus oļus ar pārakmeņotiem gliemežvākiem, kas veidojušās 130 miljonus gadu atpakaļ (!)

Kagbeni ieliņas – vesels labirints ar vairākām stupām un lūgšanu dzirnaviņām. Tas ir bijis nozīmīgs punkts karavānu ceļā uz Tibetu

Kagbeni pilsētiņu pret gariem sargā vīrišķais un sievišķais tēls. Tie veidoti pie pilsētiņas vārtiem vēl pirms 11 gadsimtā te ienācis budisms. Šaubu nav, šis ir vīrišķais.…

Vējainās ielejas bērni. Visi puņķaini, visi prasa saldumus.

Šodien ir pienācis laiks mūsu augstākajam atklājumam. Mēs nogriežamies no Kali Gandaki ielejas un dodamies augstu kalnos, kur slēpjas vieni no nozīmīgākajiem budistu un hinduistu tempļiem.

Tā kā esam Mustangas apgabalā, tad mūsu pavadoņi šodien ir slavenie mustangas zirgi.

Ceļā uz tempļiem. Labi redzams Daulagiri masīvs. Esam gandrīz 4 km augstumā.

Četrās stundās esam pie Jwala Mai tempļa, kur gompā deg mūžīgā uguns, dabas gāzei izplūstot te pat no kalna. Uz šejieni bagāti Indijas svētceļnieki lidojot ar saviem helikopteriem.

Te pat blakus otrs – Višnas templis, kur 108 vara krāni, pa kuriem plūst svētais ūdens, un milzum daudz lūgšanu karodziņu.

Bet lejāk uz Ranipauvas galvenās ielas pilnā sparā rit laicīgā dzīve – tiek austas slavenās tibetiešu šalles.

Viens no skaistākajiem skatiem, ko esmu savā dzīvē baudījis! Pilnīgi pabeigta kompozīcija. Uz klinšu radzes 3200 m augstumā uztupies Kingaras ciemats

Liela stupa norāda ceļu uz templi,

kur mums tiek dota iespēja pat pašķirstīt svētos rakstus

un no gompas jumta izpētīt tālāko ceļu.

Liekas, caurvējš Kali Gandaki ielejā nedaudz rimies. Mums ir cerības rīt no rīta lidot. Metam atvadu skatus uz Tibetas pusi

Dţomsomas lidostas skrejceďđ beidzas ar stāvu klinšu krauju. Tā nu, neko nepadarīsi, mūsu padsmitvietīgais Jet Air jau ir gaisā.

Izlidojam starp Anapurnu un Daulagiri. Grūti ticēt, ka logā redzamā Daulagiri virsotne ir vēl kādus 4 kilometrus virs mums.

Un metamies atgūt enerģiju Pokharas augļu oāzēs.

Himalaju grēda ietinas vakara dūmakā

Bet agrā rītā mēs jau esam uz trokšņainā lielceļa. Kara smagā mašīna ir vesels mākslas darbs

Lielceļa malā norit dzīva (dažkārt pārāk dzīva) tirdzniecība. Līdzko mūsu mašīna apstājas, logi aplīp ar augļu pārdevējiem un naudas lūdzējiem.

Bet ne jau tādēļ..

nākamo ceļa posmu veicam laivā. Tas saucas raftings. Mūsu laivā vēl divi indieši un pati laivas komanda – kapteinis un matrozis. Sākumā apgūstam saliedētu darbību komandu fast forward, left forward, stop, backward u.t.t. atskanēšanas gadījumā

Ne mirkli nenožēloju, ka atļāvu man atņemt visu fototehniku. Pasēdiet istabas vidū un paveraties uz griestu malu! Tas ir apmēram tas pats, kas atrasties Trisuli upē starp diviem stāvviļņiem. Laiku pa laikam attapāmies sakrituši laivas vidū (un labi ka vidū)

Lai izžāvētu pilnīgi slapjo mantību, braucam uz dienvidiem.

Aizvien jūtamāka kļūst Indijas tuvošanās

Vakara miglā mūs izsēdina no mūsu džipa Narajani upes krastā. Tur pāri uz salas mums esot rezervēta apmetne un kaut kur jābūt arī laiviniekam.

Neomulīgo klusumu drīz pārtrauc laivinieka kārts šļaksti. Kārtējo reizi pārliecināmies, ka, ja pirms nedēļas Katmandu vienojāmies, ka kāds mūs gaidīs Narajani upes krastā ar laivu apmēram pēc tik un tik dienām, tad viņs tur apmēram šai laikā noteikti gaidīs.

Apkārt valdošās skaņas ir vienkārši fantastiskas. Čitvanas džungļi. Runā, ka upē dzīvojot zaļi, smaidīgi radījumi. Vitai rokā visu laiku akmens. Tuvāk ar upes iemītniekiem iepazīsimies rīt gaismā.

Agri no rīta dodamies ziloņu izjādē. Upē tiek iedzīti pirmie aplenktie degunradţi.

Čitvanas parkā dzīvo ap 400 Indijas degunradži. No skata miermīlīgais dzīvnieks skaitās viens no bīstamākajiem uzbrucējiem, kas īsās distancēs uzņem līdz 70 km/ stundā lielu ātrumu. Mūsu gids stāsta, ka uzbrukuma gadījumā ir jāsastingst un pēdējā brīdī jāpalec malā. Vislabāk, ja aiz muguras esot kāds koks.

Dienas vidū dodamies izbraucienā ar laivu. Tas tur krastā nav nekāds baļķis! Gangas krokodīli atšķiras no Āfrikas brāļiem ar garu, šauru purnu. Tie ir līdz 7 m gari, bet ēd pārsvarā tikai zivis un vardes.

Daudz ciešāk iznāk iepazīties ar dēlēm. Apbrīnojami lunkanas, tās atrod spraudziņas arī rupjākā audumā un zeķēs.

Čitvanas parkā var novaktēt arī tīģeri, bet tas prasa nakšņošanu slēpnī tradicionālajās tīģeru dzeršanas vietās. Katru gadu te negadījumos aizejot bojā vidēji 5 cilvēki.

Bharatpura ne ar ko neatšķiroties no tipiskas Indijas pilsētas, apgalvo Vitālijs, kam ir bijusi iespēja salīdzināt. Šī te ir galvenā iela.

Pa atkritumu čupām rakņājas svētā govs. Šie dzīvnieki ir pilnīgi brīvi un neaizskarami.

Pa ceļam īpaši patika šī viesnīciņa.

Esam mājās! Viens no Katmandu dzīvīgajiem laukumiņiem.

Baložu templis Durbara laukumā.

Uz ielām daudz lūgšanu vietu

Tempļu tuvumā vienmēr uzturas interesanti cilvēki – jogas, askēti, svētceļnieki

Suņi. Tikai guļ. Mēs neredzējām nevienu niknu vai rejošu suni.

Katmandu ir vairākas ievērojamas budistu stupas. Šīs garās trepes ved uz Pērtiķu templi

pāri visai pilsētai raugās visu redzošās Budas acis

Tā ir gaļas pārdotuvīte. Tie melnie punktiņi nebūt nav putekļi uz filmiņas. Tās ir mušas.

Bet, kad apkārt kūsā Thamela dzīve un simtiem restorāniņu aicina nobaudīt visas pasaules ēdienus, neviens vairs nedomā, kur tiem varētu būt iepirkta gaļa.

Nākamajā dienā apmeklējam Katmandu miljons cilvēku megapolisē ietilpstošo Patanu. Tā arī ir tempļu pilsēta.

Lai gan te savijušās visdažādākās ticības…

Bērni teicami apguvuši tirgošanās mākslu. Šī meitenīte bez mitas atkārto: very cheap, what is your last price?

Bet mēs dodamies mūsu pēdējā šī brauciena misijā –

pie Ulda Baloţa, budistu skolotâja, kurš jau vairāk kā 20 gadus dzīvo Katmandu

Uldis izrāda savu jauno vīraku ražotni, kuras produkcija, ticiet man, ir ar fantastisku aromātu. Izejvielas tiekot rūpīgi atlasītas Tibetas rododendru audzēs.

Vairāk par to un par iespējām doties svētceļojumā uz Nepālu varat skatīt Dharmatours lapā

Ir sestdienas vakars un ap Budas stupu neskaitāmus lokus met dziedošu mūku grupas ar svecītēm rokās.

Paldies! Kaspars un pārējie