Todien bijām pievārējuši vai pus tūkstoti kilometru no Meksikas robežas līdz Joshua Tree parkam. Sen nebijām maldījušies pa tik vientulīgām vietām. Te, pirms jošua kociņu parka, vakara krēslā iestājās pilnīga bezcerība. Ne ūdens, ne māju, ne cilvēku, ne mašīnu uz ceļa, ar vienvārdsakot nekā. Un ja nu atkal aptrūkstas benzīns, pirms nokļūstam līdz pirmajiem cilvēkiem. Kartē pieminētais parka kempings, pēc visa spriežot, bija izmiris un palicis bez ūdens. Tuksnešainajā zemē atradām tik vien kā apzīmējumus telšu vietām…

Nekas cits neatlika, kā braukt. Braucām vēl labu stundu, līdz nonācām parka otrā pusē. Arī te solījās būt apmetne, kura izrādījās dzīva. Vietas jau nu dikti skaistas, vēl ilgi skraidīju apkārt kādu labu saulrieta skatu meklēdams. Protams nākamajā rītā varējām iepazīties ar oficiālo tūristu informāciju, piemēram lielu plakātu, kurš brīdināja no indīgām čūskām un insektiem. Interesanti, ka nekur iepriekš tas tā īpaši uzsvērts netika. Vai tas nozīmētu, ka te ir bijuši gadījumi?

Lai kā arī nebūtu, drīz mūsu priekšā iznira Nāves ieleja. Teorētiski visam priekšā redzamajam vajadzēja būt zem jūras līmeņa. Mūsu uzdevums bija visā šajā plašumā atrast vienu punktu – 85 m dziļumā. Lai to iespētu, pārvērtām mūsu auto par pārvietojamu laboratoriju. Pamatā mūs interesēja viens uzmērījums – dziļums, ko nodrošināja altimetrs. Bet paralēli nolēmām mērīt arī temperatūru, jo Nāves ieleja vienlaikus skaitās arī viena no karstākajām vietām Amerikā. Nobraucot lejā altimetrs tik tiešām sāka rādīt augstumu ar mīnusa zīmi, nu bet termometrs mūs iepriecināja ar katru jūdzi aizvien vairāk.

Vietās, kur likās tāda kā ieplaka, devāmies ārā, lai veiktu precīzākus uzmērījumus.

Jāsaka, šīs vizītes atstāja diezgan interesantu iespaidu uz meteorologa frizūru. Ielejā pūta diezgan spēcīgs vējš, tādēļ katra misija ārpus mūsu pārvietojamās laboratorijas pakļāva viņu apmēram 53 grādus karstam fēnam. Pēc atkārtotiem uzmērījumiem frizūrā vairs nekas nebija labojams.

Lai pasaudzētu frizūru no neatgriezeniskām izmaiņām, tika nolemts turpmāk izmantot cepuri. Tā bija kļūda. Cepuri aizpūta, pie kam tas notika tieši tajā liktenīgajā vietā, kur ekspedīcija beidzot atrada to dziļāko punktu. Tas izrādījās nejauks “sliktūdens” baseins, kurā tad cepure arī nekavējoši ievēlās. Pēc kāda laika cepure bija pārvērtusies par baltu kristālisku objektu, kuru nav ieteicams likt uz sasvīdušas pieres.

Tuvējā kalnu grēdā bija vēl viena vieta, ko noteikti gribējās apskatīt. Nogāzes virsslānis bija nošļucis, atklājot veselu krāsainu minerāliežu bagātību – t.s. Artists Palette. Šādas krāsas noteikti slēpās arī zem visām pārējām apkārtnes kalnu grēdām.

Pēc tradīcijas vakars pienāca vietā, kur tam nu nepavisam nevajadzēja pienākt. Tuksnesī. Tas pats stāsts, kas dienu iepriekš, tikai nu tam pievienojās vēl viena bēda. Mums sāka rasties nedrošība, kas ir patiesais cēlonis Nāves ielejas nejaukajam nosaukumam. Varbūt tas ir gaiss – ja jau šī ir zemākā vieta visā kontinentā, tad šeit sastājas arī visas smagās gāzes. Simtiem kilometru attālumā neviena koka, tikai reti zāles kušķi. Kur tad te lai rodas skābeklis? Nolēmām šajā ielejā negulēt un sākām braukt kalnu virzienā. Lai tiktu pāri Nāves ieleju ieskaujošajai kalnu grēdai, mums nācās uzbraukt veselu kilometru augstāk un tad gandrīz tik pat uz leju līdz blakus ielejai. Augšupceļā strauji sāka kāpt dzinēja temperatūras devēja šautriņa. Laikam jau 40 km braukšana pret kalnu 50 grādīgā karstumā nebija paredzēta konstrukcijā. Drošības dēļ uztaisījām pauzīti, lai apostītu motoru. Nu ļoti negribējās palikt šaipus grēdai.

Ap pusnakti atradām pirmo ciematu otrpus grēdai. Tumsā jau neko īsti nevarēja saprast, bet rīta saulītē tas izskatījās tīri mīlīgs. Īsts kovboju ciematiņš, ar salonu centrā un karogiem uz katra stūra.

Atkal braucām kalnos. Mums bija jāšķērso vēl viena – Nevadas kalnu grēda, lai nokļūtu lāču valstībā. Mežos, kas plešas Nevadas kalnu pakājē lācis ir viens no pamatiedzīvotājiem, līdz ar to tas ir biežs viesis tūristu apdzīvotajās apmetnēs.

Apmetāmies gigantisku sekvoju mežā. Vietējā parka radio frekvencē skanēja nemitīgi brīdinājumi par lāčiem, kempingā saņēmām instrukciju, bet parka darbinieks vēl drošības pēc arī apbraukāja visus kemperus un katram izstāsta visādus smalkumus. Lieki piebilst, ka vakarā bija vēl iespējams apmeklēt lekciju … par lāčiem. Pamatideja skaidra – nekas ēdams, nekas smaržīgs un labāk vispār nekas nedrīkst palikt ārpus lāču kastēm. Ne nakts laikā, ne arī dienā, atstājot mašīnu kādā no parka stāvvietām.

Cepām gaļu. Visu apēdām, lai netiktu kam? – nu protams l-cim!

Tas baltais šķidrauts gan no ķepaiņa mūs nepasargātu, bet tiem mazajiem lidojošajiem svešzemju radījumiem, no kuriem latvietim rodas lielas sarkanas pumpas, tas bija gana labs

turpmāk vēl!   K. un V.