Pēc veiksmīgās Ol Doinyo Lengai vulkāna iekarošanas turpinājām virzīties uz dienvidiem pa Āfrikas Lielo Lūzumzonu. Aiz muguras palika Natrona ezers ar rozā flamingo bariem, bet priekšā stiepās bezgalīga izdegusi savanna. Vienīgie objekti te bija milzu termītu mājokļi.

Mums pa labi zili melnā dūmakā pacēlās milzu vulkānu sablīvējums – aiz OlDoinyo Lengai klasiskā silueta slējās Empakaai krāteris ar zilo ezera aci centrā, tālāk Olmoti krāteris, visbeidzot (zem rādāmkoka) gigantiskais Ngorongoro krāteris. Laikā, kad veidojās Āfrikas kontinents, šajā zemes garozas lūzuma vietā izslējās milzu vulkāns. Tad, kādus 2,5 miljonus gadu atpakaļ, vulkāna pamatnē esošā magma eksplodēja. Tā bija viena no varenākajām eksplozijām Zemes vēsturē, un tās rezultātā radās 19 km plats un 600 m dziļš krāteris.

Pēc pus dienas brauciena pa bezcerīgu stepi beidzot ierullējām kādā ciematā.

Ciemata nosaukums bija Moskito Town. Gan nosaukums, gan tepat blakus esošie Manyaras ezera purvi neko labu nesolīja. Nebūs grūti uzminēt, ar ko apstrādājām savus safari kreklus un garās bikses. Tanzānijas vidienē no malārijas oda koduma mirst 20% jaundzimušo bērnu (!) .

No rīta stāvējām uz Lielā Lūzuma kraujas virs Manyaras ezera. iespaidīgs skats! Zem mums starp krauju un ezeru pletās milzīga krūmāju audze. Šajā, no pārējās pasaules nošķirtajā teritorijā izvietojies Manyaras Nacionālais parks. Krūmājos mitinās viena no Āfrikas lielākajām ziloņu populācijām, koku lauvas, pērtiķi un žirafes, bet ezera purvājos – nīlzirgi. Iesim raudzīt!

Mazajiem pērtiķēniem gan ir labi – parasti viņi vizinās, iekārtojušies uz mammas muguras kā atzveltnes krēslā. Nereti arī satinuši kopā astes, lai mazais nenokristu.

Oho, bet nu gan ir s..di! “Slēpjaties džipā, lai viņš jūs neredz”, čukst Felikss. Esot gadījumi, kad zilonis pieskrien pie džipa un ar snuķi pa vaļējo jumtu izkontrolē, kas tajā atrodas. Pārsvarā viņi meklē kaut ko garšīgu, taču neprognozēta kustība var viņus saniknot. Zilonis ir ļoti bīstams dzīvnieks. Tie, kas lasījuši “Kilimandžaro ēnā”, labi atceras , kā ekspedīcija centās apiet ziloņu baru pa vējam, lai dzīvnieki viņus nesaostu un neuzbruktu. Zilonis savu upuri parasti uzdur uz ilkņiem.

Pabraucam garām milzu termītu mājai, bet priekšā pa ceļu vazājas žirafe.

Kādas skropstas!

Bet ko tie divi tur kaifo? Šajā vietā ezerā laikam ietek karstie avoti.

Par šī rajona vulkānisko aktivitāti liecina sēra avotu temperatūra: 76° C ir pietiekoši, lai apsvilinātu roku vai pat pakausētu kurpju zoles.

Te viens vīrelis dižojas ar savu mantību.

Savukārt rukšu grupiņa, pamanījusi manu darbošanos ap fotoaparātu, steigšus nostājas priekšā bifeļiem, nopozē un tad aiztek tālāk savās darīšanās.

Iebraucam purvājos.

Cauri purvam atgriežamies Moskito Town. Dzīve šonakt sit augstu vilni! Tiekam ierauti tieši kāzu procesijas vidū. Jaunais pāris brauc cauri ciemam izpušķotā piekabē, tam pa priekšu citā piekabē sasēduši jautrie muzikanti. Tāpat kā safari laikā vērojot dzīvniekus, nu esam izkārušies no sava džipa un fotografējam kāziniekus.

Rītā braucam augšā uz Ngorongoro krātera plato.

Te, uz pašas krātera malas, saimnieko viena no masaju ciltīm. Mūsu gids Felikss par mazu, bet godīgu samaksu vienojas ar cilts vecāko, ka viņš ļaus mums paviesoties savos mājokļos.

Esam gatavi nolaisties Ngorongoro krāterī. Pašā centrā vīd milzu sālsezers, bet apkārt 300 km2 savannas, kas savā garajā zālē izmitina ap 30 000 lielos Āfrikas dzīvniekus. Pus kilometru augstās krātera malas veido tādu kā dabisko nožogojumu, ļaujot šai ekosistēmai dzīvot nošķirtai no apkārtējās pasaules.

Nav viegli saprast, līdz cikiem mums jāpagūst krāteris atstāt, lai nepaliktu šeit par ēsmu lauvām. Izrādās, afrikāņiem ir atšķirīga laika skaitīšanas sistēma. Ja tu runā angliski, tu lieto vispārpieņemto laiku, savukārt swahili valodā ciparnīca kaut kā sagriežas pa 90 grādiem un 6 rītā kļūst par 12. Masajam tā laikam vieglāk saprast – gaišā diena ir no 12:00 līdz 12:00. Būs jāņem vērā, kad steigsimies atpakaļ uz savu lidmašīnu:)

Esam krāterī.

4 x 4 🙂

ibiss

tikko paēduši…

Nīlzirgi ar mazajām astītēm nemitīgi šļakstinās. Tā viņi mitrina muguras ādu, kas karstajā saulē var ātri vien izkalst un saplaisāt.

Brrr, kādi nemazgāti zobi…

Mazais sēž un veras Lerai akāciju mežos, bet mums jau drīz būs laiks tīties no šejienes.

Mākoņi kļūst aizvien smagāki un mūs arvien vairāk māc bažas, ka mūsu džips nespēs uzrāpties atpakaļ uz krātera malas pa sarkano, mālaino ceļu.

Kad beidzot piebraucam pie vārtiem, tie izrādās aizslēgti. Ko nu? Felikss sāk taurēt. Pēc mirkļa no krūmiem parādās kāds vīrs. Nepatīk man šie tumšie cilvēki militārajās formās un ar pielādētiem ieročiem. Tomēr viss notiek ļoti korekti – īsa vārdu apmaiņa un esam ārā. Felikss laikam pazīst visus cilvēkus nacionālajos parkos.

Brauciens pa kontinenta vidieni turpinās!