Pēc pāris aklimatizācijas dienām Pekinā, nu bijām nonākuši Ķīnas dienvidu provincēs. Guilinā kāpām kuģī, lai turpmākos 50 km veiktu pa Lī upi. Baudījām neparasto ainavu, ko bija izveidojuši karsta procesi. Kādreiz zemes līmenis bija līdz ar šo kalnu virsotnēm, bet pamazām nenoturīgie ieži izskalojās un zemes virskārta iebruka par vairākiem simtiem metru. Apkārt valdošais skats bija iedvesmojošs!

Šī ainava, piemēram, iemūžināta uz 20 juaņu naudas zīmes (nu gluži kā mūsu Daugavas loki)

 

Pēcpusdienā beidzot piestājām krastā Yangshuo pilsētiņā. Jauka un nedaudz sirreāla vietiņa, kur nami sabūvēti tieši starp spocīgajiem kalniem.

 

Nākamajā dienā, savākuši mūsu hostelī kaut kādu dīvainu apkārtnes shēmu, kurā (kā sākumā sapratām no ķīniešu valodā runājošās administratores) ar raustītām līnijām iezīmēti velo maršruti, devāmies iepazīt Ķīnas laukus. Tiesa, gaidītās velo maršrutu norādes tā arī neparādijās. Zemnieki, kam rādījām karti un jautājām, pa kuru no ceļiem mēs pašlaik braucam, skatījās uz mums ar lielu izbrīnu un, kas bija vispatīkamākais, piekrita visam, ko mēs teicām.

Bifeļi, pīlītes, rīss un soja – kas gan vēl nepieciešams, lai 1,3 miljardi cilvēku būtu laimīgi

Ceļš beidzās pie upes, kas bija pilna ar maziem bambusa plostiņiem. Ķīnieši veselām ģimenēm kuģoja pa upi, dzerdami alu un ieturēdami lielisku maltīti tieši uz plosta. Laiku pa laikam pabraucām garām kādam bufetes plostam, kurā varēja atjaunot pārtikas un alus krājumus.

Vita nespēja atteikt šiem jaunajiem samurajiem vienu kopīgu bildi. Viss gāja šķietami labi, kamēr mazais neiekāroja viņas brilles, kuras, pēc visa spriežot, iepriekš sev bija nolūkojis tas garais ar nūju pār plecu. Starp samurajiem izcēlās kautiņš.

Vakarā vietējais zvejnieks uzaicināja mūs pavērot, kā viņi te, Ķīnā, makšķerē. Jāsaka, arī šajā arodā ķīnieši ir krietni priekšā mūsu makšķerniekiem. Kamēr mēs dirnam pie upes ar makšķerkātu, viņi palaiž ūdenī kormorānus. Putni ir izveicīgi zvejnieki, tomēr, lai tie būtu paēduši, viņiem krietni jānopūlas saimnieka labā. Proti – nelaimīgajiem ir aizsiets kakls tā, lai viņi lielākās zivis nevarētu norīt. Tad nu tie peld pie saimnieka, kas zivi no kakla izspiež atpakaļ savā zvejas grozā un iesviež putnu atpakaļ ūdenī.

Karsta procesi šajā reģionā vēl nepavisam nav beigušies! Tiek atklātas aizvien jaunas pazemes upes, kas ātri vien pārtop tūristu atrakcijās. Guilinas apgabals ir viena no iecienītākajām ķīniešu tūrisma vietām, kurā dažreiz iemaldās arī kāds baltais. Mēs devāmies uz Silver Cave – vairākus kilometrus garu pazemes upes posmu, ko atklāja tikai pirms pāris gadiem. Var jau teikt, ka visā, ko redzēsim zemāk, vairs nav gaidītās pirmatnības, bet tomēr tas bija pārsteidzoši skaisti. Fonā skanēja arī klusa budistu mūzika.

Ievērojamākais alas veidojums – Pērļu lietussargs

 

Vakardienas velobrauciena laikā bijām noskatījuši Mēness kalnu – vietējo klinšu kāpēju atrakciju. Kāpēc gan neapciemot tā virsotni?

Līdz klintīm ar mums kopā kāpa vesela ķīniešu ģimene ar ledus kastēm, visu ceļu piedāvājot nopirkt aukstu ūdeni un pa laikam arī vēl vēdinot no muguras. Izmēģinājām sūtīt viņas mājās, iet ātrāk, lai viņas atpaliktu (kas šajā karstumā bija diezgan neprātīgi), bet atrauties tā arī neizdevās. Par laimi virsotnē kāpt sirmgalve tomēr netaisījās, citādi mums tiešām nebūtu tālāk kur sprukt..

No augšas pavērās plašs skats uz apkārtnes laukiem un ciemiem. Gluži vai neticami, ka kādreiz zemes līmenis bija te, kur tagad sēdējām.

 

Bijām dzirdējuši, ka vietējā virtuve ir slavena ar suņa gaļu. Diemžēl visas labākās suņu ēstuves bija ciet, jo karstajā sezonā gaļai neesot atbilstošā kvalitāte. Ķīnā suņus tātad ēd tikai ziemā. Tā vietā mums piedāvāja apēst čūsku, jo to varot gatavot visu cauru gadu. Porcija bija glīti saservēta, lai gan gaļa izrādījās pasausa (salīdzinājumā ar sunīti, ko tomēr nogaršojām vienā no nākamajiem ekspedīcijas posmiem)

 

Atgriezāmies Guilinā, pēdējo reizi pamielojām acis ar brīnišķīgajām ainavām, un..

 

..un ienirām dimensijā, ko sauc Ķīnas Dzelzceļš. No šī brīža varējām aizmirst par latīņu burtiem, jo tādus te nepazina un nelietoja. Ceļojām ar pārsēšanos un katrā stacijā veicām salīdzināšanu ar biļetēs atainotajiem cilvēciņiem, namiņiem, eglītēm un citiem simboliem, kas viņu valodā nozīmēja brīnišķīgais, skaistais, nefrīta, saskaņas, miera, debesu u.t.t. Pretstatā skaistajai pasaulei, ko uzbūra hieroglifi, reālā dzīve bija nedaudz atšķirīga. Nakts vilcienā, kurā gulējām 3 stāvos, vagonā pīpēja un bērni vienkārši čurāja uz grīdas vagona ejā, kamēr pavadone laiku pa laikam pārbrauca pāri ar slapju slotu.

 

Naktī vagoni stipri zvalstījās uz vienu un otru pusi. Nebija jau arī nekāds brīnums – mēs tobrīd bijām tikai kādus 400 km no Sičuanas zemestrīces epicentra. Tikai nedēļu pirms mūsu izbraukšanas te notika 8 balles stipra zemestrīce, kas sagrāva 80% ēku un prasīja gandrīz 100 000 cilvēku dzīvības. Zinot, ka šie apgabali būs jāšķērso ar vilcienu, diezgan rūpīgi pētījām internetu. Te pirmās bildes no zemestrīces skartajiem apgabaliem, ko publicēja īsi pirms mūsu ierašanās Ķīnā..

Tādā vīzē pārvietojāmies, pēc diennakts un 860 km cerot sasniegt Zhangjiajie (Cjan-Cjan-Cje) – vienu no skaistākajiem klinšu stabu apgabaliem uz mūsu planētas.

Turpmāk vēl!

uz Lielās Ķīnas Ekspedīcijas maršruta shēmu