Kopš mūsu iepriekšējās vulkānu pieredzes – seškilometrīgā El Misti vulkāna Peru, bija pagājuši jau veseli seši mēneši. Sāka jau pietrūkt tuksnešaino un pēc sēra smirdošo kalnu .. tomēr, kad virs mākoņiem iznira Teides perfekti piramidālā smaile, jutāmies atkal savā elementā.

Tenerifes sala, ko virs okeāna izcēlis Teides vulkāns, no putna lidojuma izskatījās pelēka un tuksnešaina. Diemžēl arī pēc nolaišanās uz zemes nekas jaukāks neatklājās. Piekraste bija viena vienīga sakaltusi lava, kurā ar grūtībām ieaugušas dažas palmas.

Patiesībā mēs šeit nebijām atbraukuši vienkārši slaistīties gar piekrasti un kāpt vulkānā. Mūsu mērķis bija  atrast pēc iespējas vairāk punktus, par kuriem šobrīd mēs nezinājām neko daudz vairāk, kā vien to globālās satelīta koordinātes. Šādu punktu uz salas bija teju vai 100, izvietoti visneiedomājamākajās vietās – vulkāna virsotnē, uz klinšu radzēm okeāna krastā, pirmatnējos mežos (ja tādus te vispār varēs atrast)…

Vakarā, ar GPS kabatā klīstot pa Playa de las Americas ielām, uzdūrāmies pirmajam punktam. Process bija sācies!

Aklimatizācijas diena pagāja, burājot starp Kanāriju arhipelāga salām. Mūs sveica delfīni un vaļi.

No okeāna varēja labi saskatīt vēl vienu punktu – kādu pakalnu virs Los Cristianos. Neliela pastaiga caur palmu plantācijām, un bijām kalna galā. Lielisks skats uz Playa de las Americas un zem kāda akmeņa arī mūsu otrais punkts.

Salas R rags izskatījās izaicinošs un solīja vēl dažus lieliskus atradumus. Pa ceļam apskatījām lielāko koku Kanāriju arhipelāgā – 1000 gadus veco Drago Milenario. Te viss liecināja par pirmatnējām civilizācijām, kas apdzīvoja salu starplaikā starp iznīcinošajiem Teides izvirdumiem.

Ceļš vijās lejup uz okeāna piekrasti.

The waves nebija viegls punkts. Okeāna viļņi triecās pret lavas klintīm ar pārliecinošu spēku, šlakatām uzšaujoties deviņstāvu mājas augstumā. GPS rādīja uz pašu kraujas malu – kādu plaisu, pilnu ar maziem krabīšiem, kas centās slēpties no viļņiem.

Pēc ilgstošiem neveiksmīgiem meklējumiem nācās vēlreiz pieslēgties internetam un pārbaudīt pēdējo meklētāju atstātos ierakstus. Pēc pusstundas meklēšanas, kad rokas un kājas bija nobrāztas uz asajām kā smilšpapīrs klintīm, punkts beidzot padevās. Kādā plaisā apmēram 10 m no vietas, kur to uzrādīja GPS.

Turpinājām braukt uz R – uz pašu raga galu. Ceļš sāka vīties pa plauktu, izcirstu klintī virs okeāna 500 m augstumā. Priekšā bija “ķieģelis” un milzīgs plakāts, kas visās valodās brīdināja, ka ceļš esot slēgts dēļ augsta nobrukuma riska un neviens par mūsu dzīvībām atbildību neuzņemšoties. Piebremzējām lai izpētītu karti, bet cita ceļa uz ragu nebija. Tad, jautri taurēdami un mādami ar rokām, mums garām panesās kaut kādi burātāji. Pievērām acis ceļa zīmei un turpinājām ceļu. Šādi tādi akmeņi uz ceļa gan bija sakrituši, tomēr kopumā neizskatījās nemaz tik bīstami.

Līdz punktam nācās iet pa kaktusiem pieaugušu stepi apmēram kilometru. Bet bija tā vērts! Pasakaina un vientulīga daba.

Pašā raga galā Faro de Teno bāka, kas, iespējams, rādīja ceļu pašam Kolumbam, kad viņš te mēdza piestāt pusceļā no saviem sirojumiem pa Ameriku.

Nebeidzami ceļa serpentīni veda mūs Teno grēdas virzienā. Kad bijām to šķērsojuši, mums priekšā iznira kilometru dziļa aiza un teiksmainais Mascas ciemats, uztupies uz aizas malas 600 m augstumā. Kādreiz tas bijis izslavēts kā droša apmetnes vieta pirātiem.

Toties virs mums palika vilinošā Mascas kore, uz kuras vajadzēja būt mūsu kārtējam punktam.

Lieliska noskaņa, okeānā rietošā saule, tālumā La Gomera sala.. bet laiks kāpt lejā, lai nepaliekam te, kalnos, pilnīgā tumsā.

Ja pasteigsimies, tiksim atpakaļ Playā tieši uz latviešu jauno gadu. Tiesa, to te īpaši plaši neatzīmē, toties, kad divpadsmito stundu sit pēc vietējā laika, iet vaļā pamatīga uguņošana.  Laiks kausam lieliskās sangrijas ar brīnumsvecītēm – tās, kuru māk pagatavot vienīgi iestādījumā “pie krieva”.

Pēc vakardienas uguņošanas debesis nekādi nespēj atbrīvoties no dūmakas. Apakšā pie okeāna ir bezcerīgi apmācies. Pa neskaitāmiem ceļa serpentīniem līkumojam augšā vulkānā. Kilometra augstumā sāk noskaidroties un tad negaidīti iznirstam virs mākoņiem. Apakšā paliek blīva sega, bet virs galvas dzidri zilas debesis.

Kādā līkumā aiz Vilafloras ieraugām priedi, kas pretendē uz lielākās priedes godu visā Kanāriju salu arhipelāgā. Milzīgs tai ir viss – stumbrs, zari, skujas. Mūsu niecīgo spēku ir par maz, lai šo Pino Gordo kaut nedaudz aptvertu.

Fantastiski! Te augšā ir pavisam cita pasaule. Priedes izskatās neparasti zaļas, bet zeme neparasti sarkana. Un čiekuri arī te tādi jocīgi – kā mazas eglītes ar plakanu apakšu.

Šajā plakankalnē, kā apgalvo apkārt riņķojošie satelīti, jābūt arī vienam no punktiem. Paraudzīsim zem tā tur akmens…

Otrs šejienes punkts izrādās krietni vien sarežģītāks. Pirmkārt, tas atrodas aiz nejaukiem izdedžu laukiem.

Otrkārt, lai nokļūtu līdz tā koordinātēm, mums jāzina šis tas par salas vēsturi. Tikai visas sešas pareizas atbildes dod pareizu gala koordināti. Izskatās, ka ar pirmo mēģinājumu mums nav paveicies. Esam izcilājuši visus akmeņus un izrakņājuši zemi desmit metru rādiusā, bet par punkta esamību pagaidām nekas neliecina. Atkal nākas iedarbināt datoru un pārskatīt pēdējo apmeklējumu vēsture – varbūt kāds no iepriekšējiem apmeklētājiem būs atstājis kādu noderīgu norādi. Aha, te viens kontroljautājums par ciparu kopsummu. Saliekam iekšā ciparus, par kuriem esam pārliecināti, un mēģinām izskaitļot šaubīgos. Beigu beigās iegūstam kārtējo sešu ciparu kombināciju, kas aizved mūs metrus simts uz dienvidiem no iepriekšējās vietas. Pēc pāris  minūtēm punkts ir rokā.

Pievakarē nolemjam apciemot pilsētas ūdensvadu sistēmu – vaļējus kanālus, kas izurbti cauri kalnu grēdai un piegādā dzeramo ūdeni Playa de las Americas no blakus esošās ielejas. Viens no punktiem atrodas kaut kur kalnos, šāda betona kanāla malā. Viss sākas ar riņķošanu pa apkārtnes ceļiem, kas spītīgi griežas prom no vietas, kur mums pēc priekšrakstiem jāatstāj auto un jāmeklē takas gals. Tikai ar desmito mēģinājumu uztaustām īsto ceļu, kas, izvedis cauri kraujā sabūvēto bungalo labirintiem, pietuvina mūs punktam teju kilometra attālumā. Nu tik kāpšanas vaina! Tiesa, mana izvēle kāpt šortos neattaisnojas. Taka nereti pazūd milzu kaktusu saaugumos.

Saule riet, kad beidzot nonākam pie koordinātēm. Bet, ak tavu pārsteigumu, vietā, kur ūdensvads ienirst kalna tunelī, uz klints uzkrāsotas jaunas koordinātes. Steigšus ievadām tās mūsu uztvērējā – bultiņa tagad rāda kādus 200 m kalna virsotnes virzienā. Bet varbūt jāiet pazemē, iekšā tunelī?

Kāds gan ir mūsu prieks, kad kalna virsotnē atrodam kārtējo norādi. Tā liek mums atgriezties pie kāda cita ūdensvada, līdz beidzot kādā klinšu grotā mēs atrodam meklēto.

Un bija jau arī pēdējais laiks. Nav jau nekas traģisks palikt naktī kalnos bez lukturīša, ja vien atpakaļ atkal nav jālaužas cauri kaktusu brikšņiem…

Nākamā diena mūs sagaida ar jauniem pārsteigumiem. Pingvīnu kolonijas te, Kanāriju salās!? Vai tos būtu atnesis no Ziemeļu ledus okeāna kāds aisbergs?

Zivis piecstāvīgā stikla caurulē. Lidojošie delfīni un valis, kurš man uzlēja ar savu asti litru ūdens (cūka)

Pilnīgi albīns tīģeris. Ūdenslīdēji, kas peldas starp haizivīm. Un iespēja kādai no tām pabakstīt vēderu.

Tas bija Loro parks, kas aizvilināja mūs uz salas ziemeļiem – uz Anagas pussalu. Šī vieta ir slavena ar apbrīnojamiem kalnu labirintiem, pirmatnējiem lauru mežiem un galvu reibinošiem ceļu serpentīniem. Kādā no tiem tikai laimīgs gadījums paglāba mani no sadursmes ar trakulīgu Citroenu. Šis līkumā vālēja pa ceļa vidu, pie kam vietā, kur knapi divi moči var samainīties.

Tam jābūt šeit – šajā pundurkokiem noaugušajā plakankalnē.

Saulrietā braucam lejā Chamorgas aizā. Bet ne jau aiz laba prāta. Šeit, pāris kilometru gājiena attālumā, atrodas pat veseli divi punkti.

Teiksmainākais no tiem – milzu radzes galā. Fantastiska noskaņa – saulriets, 500 m zemāk Atlantijas okeāns triec savus viļņus pret klintīm, bet visa taka noaugusi lieliskiem akmensdārza augiem. Klints galā mazs kociņš. Navigācijas bultiņa nepielūdzami rāda tā virzienā.

Kad atkal sasniedzam Chamorgu, ir nakts.

 

Pirms pāris dienām, saulrietā sēžot uz klinšu radzes virs Mascas ciema, pāri jūrai varēja redzēt La Gomeras salu. Iespaids tik spilgti palika atmiņā, ka nolēmām turp aizbraukt. Sala slavena ar unikālo mitro klimatu un pirmatnējiem mežiem, kas, pateicoties šim klimatam, te saglabājušies. UNESCO tos atzinis par vienu no pasaules dārgumiem.

Tiklīdz nobraucam no prāmja, dodamies kalnos. Kalnos, kas uz šīs salas gandrīz vienmēr tīti mākoņos. Apmēram kilometra augstumā mūs sagaida gluži cita – spocīga pasaule.

Nolemjam uzkāpt La Gomeras augstākajā virsotnē. Nav jau tik briesmīgi augsta, tomēr jāpārvar vismaz trīs priekšvirsotnes, tādēļ iznāk krietni nokāpties. Toties otrā pusē gaida balva – aiza, kas no visām pusēm aizsargāta no vējiem. Te valda mūžīgā migla un no izseniem laikiem saglabājušies spocīgi apsūnojuši lauru koki – kaut kas no Spīlberga Zudušās pasaules.

Salas otrā pusē ceļš izcirsts klintīs virs paša okeāna. Vietām skati mūs tik tiešām lutina.

 

Vakarā saņemam negaidītu piedāvājumu apmeklēt bruņinieku turnīru San Miguel pilī. No sākuma esam noskaņoti diezgan skeptiski – kas gan par bruņiniekiem Kanāriju salās. Taču, ieejot turnīra zālē, sāk pārņemt viduslaiku Spānijas noskaņa. Bruņinieki sacenšas jāšanā, cenšas trāpīt mērķī ar degošām bultām, mērojas ar zobeniem. Trakojošais pūlis, turot pus vistu vienā rokā un vīna kausu otrā, atbalsta savus favorītus.  Laukumā risinās aizvien dramatiskāki notikumi – zaudētājs tiek sakalts ķēdēs un aizvests, uzrodas arī kāda sagūstīta sieviete, jācer, ka ne no publikas. Neesam veltīgi klieguši – mūsu favorīts  Dzeltenais kļūst par šī turnīra uzvarētāju. Jāsteidz atzīmēt!

No rīta sāp galva. Mierinu sevi ar domu, ka, ja dzīvotu viduslaikos, man tā sāpētu katru dienu.

 

Klāt virsotnes diena. Nonākam milzīgā vulkānisko izdedžu pildītā plato. Las Canadas trekings ir viens no lieliskākajiem vulkānu maršrutiem, ko man jebkad nācies baudīt. Pa ceļam vērojam 100 m augsto Katedrāli (es sēžu uz tās fona)..

.. tālāk Garcia klintis, Baltais zobs, lavas ūdenskritumi ..

.. un visubeidzot Dieva pirksts, kas skaidri norāda tālāko maršrutu virsotnes vizienā:)

Tepat jau arī Teides virsotne. Diemžēl taka uz krātera augstāko punktu slēgta bīstama apledojuma dēļ. Sazināmies ar nacionālā parka administrāciju, bet viņi nesola nekādas izmaiņas vismaz nedēļu. Varētu jau … bet skats arī no šejienes arī ir tā vērts, lai necīnītos par tiem atlikušajiem 100 m.

Kad esam lejā, turpinām braukt pa plato ziemeļu virzienā. Te sākas smilšu tuksneši, kas vietumis piebērti ar klinšu un lavas gabaliem.

Pa ceļam mūs gaida kārtējais punkts. Jocīgi, vai tiešām tas atrastos šajos izkaltušajos un vēju pie zemes piespiestajos krūmos.

Pārbaudām koordinātes. Tā jau likās – viens cipariņš izrādās ievadīts nepareizi. Tagad bultiņa rāda uz pārsimts metru tālumā redzamo klinšu grupiņu. Te nākas nedaudz paložņāt jo punkts, kā jau tas parasti notiek, atrodas klintīm gluži pretējā pusē.

Nejauši atskāršam, ka pelēkā lavas virskārta zem sevis slēpj fantastisku krāsu paleti.

Esam nolaidušies līdz mākoņiem un drīz vien ceļš ieved spocīgā mežā, kurā, ko tur slēpt, izrādās arī punkts noslēpies.

Te mākoņi pašķiras un mūsu priekšā paveras lielisks skats – lavas kalni, kas, piekaisīti koši zaļām priedītēm, bet līmeni zemāk – zilie Atlantijas okeāna ūdeņi.

Lejā, Guimaras piramīdās, ko no neapstrādātiem akmeņiem cēlušas kādas tur senās Afrikāņu civilizācijas, atrodam brīnišķīgu lādīti, pilnu relikvijām. Te ir pat papiruss no Nīlas ielejas.

Vakarā šopings. Lieliska tehnika. Galvenais, ka viss oriģināls – tieši no ražotāja.

Paraiso piekraste. Jau stundu riņķojam ap gigantisku golfa lauku, lai tiktu vietā, kas pa taisno ir 900 m no mums.

Te kādā skatu laukuma sienā ieslēpts mikropunkts. Ej nu atrodi to šajā bezcerīgajā akmeņu krāvumā. Bet mums arī tā nav problēma – mūsu jaunieši ir pietiekami vērīgi, lai punkts tiktu atklāts piecās minūtēs.

Vēsturisks brīdis – arī mūsu travelbugs sāk savu ceļojumu pa pasauli. Mirklī, kad rakstīju šīs rindas, viņš bija nonācis līdz kādam tur Vācijas ezeram pie Leipcigas:)