Kalimantāna, agrāk saukta par Borneo, izrādās ir otra lielākā sala pasaulē. Tā slavena ar pirmatnējiem lietus mežiem, zelta raktuvēm un Indonēzijas galvenās eksporta preces – eļļas palmu plantācijām. Salu pārsvarā apdzīvo islāma ticīgie, tādēļ nevienā no pilsētiņām, ko apmeklējam pa ceļam, nav iespējams nopirkt alu. Bet mums taču pēc pāris dienām Līgo vakars!!! Neskaitāmās ielu tirgotavas piedāvā kokakolu un citus aizdomīgus atspirdzinošos dzērienus. Stipro alkoholu te dzenot plantāciju ciematos un tikai par godu lielākām svinībām.

Kumai krastmalā nofraktējam kuteri ar visu komandu mūsu Camp Leakey džungļu ekspedīcijai. Kādu gabaliņu braukuši pa lielo upi, iegriežamies Sekonyer.

Turpmākās divas dienas braucam uz augšu pa Sekonyer. Sākumā upes krasti noauguši ar palmu biezokni, cauri kuram vietumis izspraukušās laipas. Pa vienu tādu izlavāmies otrpus palmu sienai. Te paveras plaši, kanāliem izvagoti lauki un Kalimantānas zemnieku sadzīve visā tās vienkāršībā.

Ciema vecākais mūs aicina savā mājā apēst pa banānam. Pēc mirkļa atklājas, ka viņam ir dažas retas kokā grebtas orangutānu figūriņas. Kā lai nenopērk šādu antikvāru!

Pret vakaru palmas nomaina tropiskais lietus mežs. Kokos satupuši pērtiķi, tumsai iestājoties arvien skaļāka kļūst putnu vīterošana un cikāžu zāģēšana. Piestājam pie kādas laipas lai pārlaistu nakti tur pat uz kutera klāja. Par laimi mums ir moskītu tīkli, jo šīs radības te nudien netrūkst.

Nākamajā dienā iestūrējam vēl mazākā upītē. Brūno, no zelta raktuvēm tekošo (un ar dzīvsudrabu saindēto) ūdeni pēkšņi nomaina pilnīgi dzidrs no lietus mežu purvājiem plūstošs ūdens. Kādā upes līkumā ierīkota piestātne. Te sākas džungļu takas uz orangutānu apdzīvotajiem lietus mežu apgabaliem.

35 grādu karstumā esam savilkuši mugurā garās drēbes un smagos trekinga zābakus. Krekls pirmajās minūtēs ir slapjš un pielipis pie muguras, sviedri pil aumaļām. Tomēr drošība pirmajā vietā. Ejam pa aizaugušām džungļu takām meklēt kādu no orangutānu bariem. Orangutānu saimes pastāvīgi migrē un katru nakti pavada citā apgabalā. Par bara klātbūtni liecina koku galotnēs ierīkotās ligzdas jeb šūpuļkrēsli. Orangutāni guļ kokos un katru nakti sapin no zariem jaunu guļvietu. Iekuļamies pārpurvotā meža apgabalā. Mušķērāja puķe mūs neaiztiek, nevienai čūskai virsū neuzkāpjam, toties dēles gan pamanās izurbties cauri biezajām sporta zeķēm.

Esam apgabalā, kur vajadzētu būt orangutāniem. Mūsu pavadonis izkarina pāris saišķus ar banāniem un sāk saukt. Gaidām. Pēc minūtēm 15 aiz mums sāk brīkšķēt zari un tuvojas kaut kas liels. Tas bažīgi slēpjas aiz koku stumbriem un pārvietojas pa gaisu no liānas uz liānu. Seko citi. Sastinguši vērojam, kā šie tuvojas no visām pusēm, pieskrien pie banāniem, piebāž ar tiem pilnas mutes un tad nozūd atpakaļ džungļos.

Tuvojoties kuģim mūs sagaida pārsteigums. Kamēr meklējām orangutānus dziļi mežā, kāda ģimene apsēdusi mūsu vienīgo atgriešanās ceļu. Labi ka mūsu pavadonim vēl palikuši banāni. Kamēr pērtiķi aizņemti ar ēdienu, mēs uzmanīgi paslīdam tiem garām.

Ir 23. jūnija novakars. Atgriežamies uz kutera ar veselu klēpi dažādu zāļu. Izstāstām apkalpei, ka šovakar tiks sumināts auglības dievs, viņi ātri uzķer domu un metas gatavot šādām svinībām atbilstošus rotājumus.

Apkalpe mums uzdāvina Jāņu ugunskuru Indonēzijas gaumē – tas ir kūpošs rīsu vulkāns, izrotāts ar olām. Taisnība jau ir, kam viņiem kurināt ugunskurus, ja apkārt kūp vulkāni:)

Dziedam pārmaiņus – mēs vienu latviešu dziesmu, tad viņi vienu savējo. Noskaidrojam, ka divdomīgais uzraksts uz šķīvju maliņām nozīmē “mīļā māmiņa”. Cikādes čīgā arvien skaļāk un drīz jau parādās rīta blāzma.

Kuģojam atpakaļ uz Kumai.

Ir cerības jau šodien lidot uz Javas salu, uz Semarangu, lai sāktu ekspedīcijas vulkānu posmu.