….bet tur taču karo!

Gandrīz katrs, kam stāstījām par savu ieceri doties uz šo brīnišķīgo zemi pie Adrijas jūras, izteica šādu repliku.

Tiesa, bija laiks, kad šeit tiešām gāja karsti, bet par to nedaudz vēlāk. Vispirms līdz turienei jātiek. Internetā ir dažas jaukas ceļu plānošanas programmas, un viena no tām, kas slēpjas zem Shell.com, ieteica mums doties caur Lietuvu-Poliju-Čehiju-Slovākiju-Austriju-Slovēniju. Viss jau būtu labi, ja robežsargi būtu labi paēduši. Mūsējie nebij… Jau uz pirmās robežas (uzminiet, kuras) pārdesmit mašīnas bija izkārtojušās divu stundu garā rindā…

Lai labāk aplūkotu, uz bildītēm var paklikšķināt. Tiesa, tās bildes, kas ņemtas no putna lidojuma, nav autora foto.

te jau var sirms palikt ar tām robežām…

Ne Shell.com, ne arī uz soliņa mazajā kalnu robežpunktā sēdošie robežsargi mūs nekādi nebrīdināja, ka Slovākijā par pāris stundu braucienu ir pieņemts nopirkt autoceļu lietošanas uzlīmi par apm 50 DEM, kas derīga uz gadu. Par to lika manīt vienīgi robežsargs uz Austrijas robežas, pieminot arī sankcijas dubultā apmērā. Vismaz vienas valsts robežsargiem izdevās paēst.

Jo vairāk uz dienvidiem, jo robežu šķērsošana kļuva vienkāršāka. Slovēņi un Horvāti vienkārši māja ar roku, lai braucot tik iekšā. (vienīgi paskatījās kādā tur sarakstā, vai tāda Latvija vispār pastāv).

Tā nu mēs nonācām vēl vienā līdz šim vēl neapgūtā valstī. Valstī, kas pamanījusies sev kaut kā viltīgi paņemt gandrīz visu Adrijas jūras piekrasti ar neskaitāmiem dabas brīnumiem.

Zagreba – Horvātijas galvaspilsēta. Jaukas ieliņas, seni dievnami, daudz ielu kafejnīciņu un milzīgs karstums, kas gala rezultātā aizved mūs uz…lasiet paši.

Braucot jūras virzienā, visai drīz nonākam Plitvička Jezera – UNESCO pasaules aizsargājamo dabas brīnumu sarakstā iekļautajā nacionālajā parkā. 16 zilzaļi ezeriņi ar kristāldzidru ūdeni te savienojušies ar daudzām ūdenskritumu kaskādēm. Visapkārt šalko ūdens.

cilvēciņi ir apakšā tie mazie graudiņi starp akmeņiem

bet ezeriņi mudž no zivīm…

Tālākais ceļš stiepjas pa neparastu tuksnešainu plato. Visapkārt dūmaka – deg meži. Tikai 5 km no šejienes pāri kalniem ir Bosnija. Braucam cauri lieliem, kādreiz plaukstošiem ciematiem, kuros pašlaik nevar satikt nevienu dzīvu dvēseli. Jauni, tiko celti nami izraibināti ar ložu kārtām un šāviņu caurumiem.

Novads, kurā nu esam ieradušies, saucas Dalmācija. Liekas, viens no pasaulē pazīstamākajiem Horvātijas novadiem.

Ar nakšņošanu te nav problēmu, jo piekrastē izvietojušies daudzi kempingi. Vienīgi par barbecue te jāaizmirst – Adrijas piekrastē nav lijis jau vairākus mēnešus.

No Splitas ar prāmi ceļamies pāri uz Brač salu, kura mums vēl jāšķērso 40 km platumā. Mūsu galamērķis – unikālā Bola – neparasta mēle, kas iestiepjas jūrā starp salas klinšainajiem krastiem.

Temperatūra ārā atkal jau pāri trīsdesmit un mašīna piekarst ne pa jokam. Tādēļ esam tīri priecīgi, tālumā ieraugot Bolu.

Atpakaļceļā paveras plašs skats uz kontinentu un kalnu grēdām, aiz kurām – Bosnija.

Šodienas mērķis – Krkas nacionālais parks – unikālas ūdenskritumu kaskādes ar kopējo kritumu 242 m, kas radušās karsta procesu rezultātā.

Uzklikšķiniet šeit, lai redzētu visu ūdenskritumu virteni vienā panorāmā!

 

Nākamais rīts sākas agri, jo ar vecu pirātu kuģi dodamies jūrā. Tieši šeit – iepretī Zadarai, Adrijas jūra ir kā piebirusi ar klinšainām saliņām. Formu un tēlu dažādība ir fantastiska!

Mūsu kuģojuma galamērķis ir Kornatu nacionālais parks – salu rinda ar 100 m augstām klinšu sienām, kas apraujas Adrijas jūrā.

Uzklikšķiniet šeit, lai izbaudītu klinšu panorāmu

 

Pēc brauciena gar klintīm, visi kuģīši dodas apkārt salai. Salas otrā pusē iekārtota osta un sākas pārgājiens uz salas vidieni. Pārgājiena mērķis – ļoti sāļš ezers ar termālo ūdeni, kas aizņem gandrīz visu salas teritoriju.

Kāpju visaugstākajā virsotnē, lai veiktu dažus uzņēmumus

Tālākais ceļš vairākus simtus kilometru vijās gar Adrijas jūras krastu, te pakāpjoties augstāk klintīs un ļaujot apskatīt daudzās saliņas, te nolaižoties līdz pašam jūras krastam.

Atpakaļceļu, lai izvairītos no rutīnas, Shell ieteica dažādot ar Slovēniju- Itāliju- Austriju- Vāciju- Poliju- Lietuvu, tādējādi pieaudzējot apmeklēto valstu skaitu līdz 9, bet šķērsoto robežu skaitu līdz pat 14.

Pēc Eiropas savienības robežām, kuras varēja šķērsot uz 130 (atļautais ātrums uz autobāņa), īpaši kontrastainas šķita austrumu bloka robežas, piem. Polijas robeža – 3 stundas, Lietuvas – 3,5 stundas, un visbeidzot atgriešanās Dzimtenē, kas prasīja vēl vairāk kā 2 stundas. Vai varat iedomāties atgriešanās prieku, kad apkārt satumst, bet jūs bezcerīgi pārvietojaties uz priekšu pa vienai mašīnai 10 minūšu laikā.

Skatījāmies uz blakus mašīnā sēdošo skumīgo somu. Šinī mirklī atcerējāmies Horvātiju, kas ielaiž un izlaiž 400 000 (!) rietumniekus viena vīkenda laikā.