Fresno ielejā benzīna cena svārstījās ap 2 dolāriem par galonu. Tas likās šausmīgi dārgi, salīdzinot ar 1,6 dolāriem, ko novērojām ap Losandželosu, tādēļ nolēmām braukt līdz pēdējam pilienam, kamēr jau cena kļūs labāka. To, ka esam “ietaupījuši”, sapratām tikai uz 41. ceļa. Tas kļuva arvien vientulīgāks, sāka vīties kalnā un vienīgais benzīntanks pirms Josemītu Nacionālā parka jau nekaunīgi prasīja 2,4 dolārus. Sarēķinājām minimumu, kas mums būs nepieciešams, lai atkal tiktu laukā līdz civilizācijai (bet arī ar to nokļūdījāmies – ceļš izrādījās nejauki līkumots un mēs izmetām arī pāris liekus apļus).

Sāka satumst. Sākām lūkoties kartē pēc tuvākā trīsstūrīša, kam vajadzētu norādīt aptuvenu kempinga atrašanās vietu. Garām slīdēja velns viņu zina kādas norādes, tikai ne uz Camp… Te pēkšņi viens cerīgs trīsstūrītis un 1 jūdze. Pēc cerētās jūdzes norāde neatkārtojās. Jau krietnā tumsā sākām ķemmēt visus sānu ceļus jūdzes attālumā no norādes. Ir taču laime cilvēkam, jo, iebraukuši otrajā sānceļā, pēkšņi pamanījām, ka slīdam garām automašīnām un teltīm. Atradām tukšu vietiņu un izkāpām no mašīnas. Baigais aukstums! Vēl vakar bijām Nāves ielejā, kur valdīja +55 grādu svelme, bet te termometrs noslīdēja līdz +4. Kalni. Kempingā valdīja pilnīga tumsa, elektrības te nebija, tiesa gan arī piereģistrēšanās biroju tādā tumsā atrast nevarējām:). Kamēr meklēju tualeti, gandrīz uzgrūdos lielam briedim, kurš mierīgi izsoļoja cauri kempingam. Cepām gaļu, bet nenotiesātos gabaliņus noslēpām tā tālāk no telts un mašīnas uz veca celma, uzliekot virsū akmeni – bijām jau dzirdējuši par lāčiem un norādi neko ēdamu neatstāt mašīnā. Ap sešiem rītā kempinga birojs atnāca pie mums pats kvīts izskatā aiz loga stikla:(

Pilnīgu apstiprinājumu mūsu lāču bažām ieguvām dienu vēlāk Josemītu ielejas kempingā. Te viss bija ierīkots nepārprotami. Faktiski ārpus lāču kastēm atstāt nedrīkstēja neko. Pat smaržas, konservus metāla kārbās un bērnu sēdeklīšus bija ieteikts noglabāt kastē. Nekādā gadījumā nedrīkstēja to atstāt mašīnā, jo bija gadījumi, kad lācis mēģināja tikt ēdamajam klāt pēc savas izpratnes.

Bijām Josemītos. Tas nu bija pilnīgi skaidrs, veroties uz varenajiem monolīto klinšu bluķiem visapkārt. No daža laba lejup gāzās pa garai baltai ūdenskrituma mēlei. Visizaicinošākais bluķis slējās pašā ielejas galā – tas bija milzīgs granīta klaips, kam daba bija nošķērējusi vienu pusi. Nez, kur tā bija palikusi? Lai gan no šejienes tas izlikās ne visai liels, jo bijām vēl krietni tālu, tomēr aprakstos Half Dome tika minēts kā visvarenākais veidojums ar teju 1,5 km augstu pilnīgi vertikālu sienu.

Agrā rītiņā sākām kāpt. Šoreiz mums pat nebija domas ņemt līdzi telti, jo maršruts solījās būt aptuveni tik pat garš kā Bright Angel Trail Lielajā kanjonā, bet, atšķirībā no minētā, mēs cerējām atpakaļceļā skriet no kalna lejup, nevis rāpties augšā.

Pusotrā stundā bijām pakāpušies pirmos 600 augstuma metrus un nonākuši  līdz Nevada Fall ūdenskrituma augšējam līmenim. Plikais pakausis bija pagriezis pret mums savu veselo pusi un mūsu uzdevums nu bija soļot tam apkārt, iepriekš šķērsojot arī Merced upīti. Tālākais maršruts plikajā pakausī veda gar bezdibeņa malu kalnam tieši no otras puses.

Raudzījāmies dīvainajā Merced River ūdenī. Te tas bija pilnīgi zaļš un mierīgs, bet nākamajos simts metros metās krācē, kura pēc tam pārauga bezgalīgā daudzu simtu metru kritienā.

Stāvot šeit bija nedaudz kutinoša sajūta – varbūt dēļ vibrācijas gaisā, varbūt dēļ mitrās un nedaudz slīpās akmens plāksnes zem kājām.

Kāpām tālāk Tagad taka atkal sāka iet pret kalnu. Saskaņā ar maršruta aprakstu mēs vēl nebijām pievārējuši ne trešdaļu augstuma. Iegājām sekvoju audzē, tad gājām cauri izdeguša meža apgabaliem, visapkārt mētājās milzu čiekuri.

.

Vēl pēc vairākām stundām priekšā iznira bezdibenis. Tātad bijām apgājuši puskukulim apkārt gar tā lēzeno pusi un nonākuši pie vertikālās kraujas. Uz apakšu skats bija iespaidīgs, bet diemžēl tieši tāds pats vēl pavērās arī uz augšu. Būs vēl krietni jāpasvīst.

Kāpām pieklājīgā attālumā no vertikālās kraujas. Tikai dažā stiprākā vēja brāzmā radās sajūta, ka var kas atgadīties.

Daudz nepatīkamāk bija tad, kad akmens pakāpieniem izliktā taka beidzās un sākām rāpties pa gludu slīpu akmens muguru. Vietām tā bija klāta ar sīku birstošu granti, kas tā vien slidināja atpakaļ uz bezdibeņa malu. Un tad viņš – slavenais pēdējais posms, iznira mūsu acu priekšā pilnā krāšņumā.

Te nu mēs stāvējām plikā pakauša pakājē. Pa noslidināto akmens muguru nekāda labā kāpšana nesanāktu pat ar labas kvalitātes gumijotām zolēm. Tātad visas cerības uz divām noslidinātām trosēm, ļurcīgajiem margu stabiņiem un šķērseniski noliktajiem dēļiem, kas kalpoja par atpūtas laipiņām starp diviem pārskrējieniem. Lielisks atradums pirms margu posma bija čupiņa ar gumijotiem darba cimdiem. Tie būs patiesi noderīgi noslidinātajai tērauda trosei. Nu tad aiziet!

Ir! Bijām galā, tālāk vairs nebija kur iet. Diezgan iespaidīgs skats. Stāvot uz pašas kraujas malas nav nekādas īpašās augstuma sajūtas – dažkārt liekas, ka skatīties lejā no trešā stāva balkona ir bailīgāk, kā stāvēt  uz šāda 500tā stāva jumta maliņas. Viss laikam ir relatīvs.

Straujo lejupskrējienu sabremzēja sastrēgums uz trošu ceļa. Vienubrīd pat nācās izlīst trosēm otrā pusē un pakarāties virs slīpuma, kamēr viens kāpēju bariņš ar resnām somām patusnīja garām uz augšu.

900 augstuma metrus no virsotnes līdz Nevada Fall noskrējām maziem teciņiem. Tad taka sāka vīties starp daudziem nobrukušiem klinšu gabaliem, tādēļ patīkamais skrējiens bija jāpiebremzē. No ūdenskritums nāca atspirdzinošs mitrums, kas tā pietrūka uz kailās akmens muguras.

Drīz nonācām pie vēl viena interesanta veidojuma – Emerald Pool. Tas bija akmens baseins, kurā ūdens ieplūda pa garu akmens sili. Tā vien prasījās pa to noslidināties uz muguras, bet, tā kā neviens cits to nemēģināja darīt…

Nu un labi vien bija, jo otrpus baseinam gaidīja nedaudz iespaidīgāks pārsteigums – Vernal Fall ūdenskritums.

Ieleja aiz ūdenskrituma bija šaura un pilna ar miglu. Drēbes drīz vien kļuva gluži miklas. Toties, kad atskatījāmies uz ūdenskritumu, fotoaparāts pats izleca ārā no somas. Tāāādu varavīksni sen nebijām baudījuši.

turpmāk vēl!   K. un V.