Ēģipte ir tik dažāda. Te, Sarkanās jūras krastos, tā aug nenormālā ātrumā. Kamēr zemes cenas vēl tikai kāpj, daudzu aizjūras ieguldītāju nauda tiek iesēta šajā tuksnešainajā zemē. Desmitiem kilometru garumā no cietā māla izspraukušies spocīgi ar betonu pielietas armatūras asni. Nekur neredz nevienu strādnieku, liekas, investori mudīgi iezīmē savu teritoriju ar pamatiem vai pirmo stāvu un tūdaļ metas pirkt nākamo zemi.

Un nav jau nekāds brīnums. Pateicoties siltajam klimatam, pile ūdens tuksnesi var pārvērst brīnišķā oāzē.

Drošība, protams, te, Ēģiptē ir pirmajā vietā. Lai kur tu arī dotos iekšā, vienmēr nāksies iet cauri metāla detektoram. Tiesa, austrumos tam visam pieiet daudz radošāk. Metāla detektors pīkst nepārtraukti, liecinot, ka katrs ienācējs azotē kaut ko ir nobēdzinājis. Savukārt apsargi nesaspringst. Tie gulšņā un garlaikoti klausās šajā jezgā, virpinot rokā savus automātiskos ieročus. Sak, mēs zinām, kas tev kabatā, bet proties, jo mums ir lielāks.

Lidostā, savukārt, lidojot prom no Ēģiptes, kad biju jau izgājis visu 3 līmeņu drošības pārbaudes, sagribēju samainīt naudu. Izrādījās, vienīgā naudas maiņas vieta ir ielidošanas zālē. Izspraucos pretējā virzienā cauri visām tām trim pārbaudēm, pie ielidošanas zāles durvīm kaut kādam apsargam biju spiests atdot savu biļeti, tad koridora galā uz ķebļa sēdošs vīrs savāca manu pasi. Beigu beigās ielidošanas zālē aiz pasu kontroles būdiņām iespraucos bez neviena dokumenta.
Un ko jūs domājat? Atceļā uzsmaidīju vīram pasu kontroles būdiņā, kurš mani uzreiz atcerējās un ielaida Ēģiptē, uzsmaidīju vīram koridora galā, kurš man laipni atdeva pasi, pie zāles durvīm pats savācu no galda savu biļeti un, vicinādams to pa gaisu, raitā solī pagāju garām visiem trim drošības līmeņiem. Arī tur cilvēki mani atcerējās un nevērīgi māja, lai ejot tālāk.. Austrumos daudzas lietas tiek kārtotas daudz cilvēciskākā līmenī.

Lai gan, viss iepriekš rakstītais attiecas uz tūristiem pašiem, ne uz viņu somām. Pamēģiniet izvest no Ēģiptes koralli! Visas somas pirms ienešanas lidostā tiek rūpīgi noskanētas. Esmu pārliecināts, neviens lidostas ierēdnis nepalaistu garām izdevību nopelnīt 1000 EUR (varbūt varētu nokaulēt:), ja vien kāds no somā esošajiem priekšmetiem kaut iztālēm atgādinātu mazo jūras iemītnieku mājiņu.

Un tā, lai sagatavotos izbraucienam uz rifu, bija nedaudz jāpatrenējas tepat krastā.

Raivis izraudzījās treniņus apstākļos, kas maksimāli pietuvināti realitātei.

 

Un tad, lai pilnībā noskalotu Ramzesa kapenēs saķerto nelabumu, kas mani mocīja jau otro dienu, bija pienācis laiks doties Sarkanajā jūrā.

Drudzis nepārgāja, bet vējš tikai pieņēmās spēkā. Lai ielīstu bangojošajā ūdenī, ieriju pāris aspirīna tabletes. Palīdzēja.

Te, apakšā, cita pasaule. Un, kas pārsteidz, pilnīgs miers. Ja lielāki viļņi nedraudētu ar vēderu uzmest uz kāda koraļļa, varētu teikt, ka  vēja vispār nav.

Kādā ieplakā atradām kuģa vraku.

Laiku pa laikam izpeldējām cauri kādam organizētam zivju baram, kas negribīgi pašķīrās, lai mūs palaistu.

Te liela zivs iebolījās objektīvā un beigās vispār aizpeldēja priekšā kadram.

Izkāpām krastā Paradīzes salā. Diezgan vējains. Vienam ēģiptietim, kas bija aizslēpies aiz pīta paklājiņa, vējš norāva no galvas cepuri un iesvieda jūrā.

Cerētā atpūta drīz tika pārtraukta. No Sahāras puses tuvojās draudīgs dzeltenbrūns mākonis, kas drīz ietina apkārtni smilšu putekļos. Nelaba sajūta – smilšu šaltis burtiski dedzināja atkailinātās ķermeņa vietas. Steigšus lecām laivās un, kamēr jūra vēl nebija pavisam sabangojusies, mēģinājām nokļūt atpakaļ uz kutera.

Bija jautri. Triecoties lielākā vilnī, nolūza un pa gaisu aizlidoja lielais kambīzes galds. Pāris matroži bažīgi ložņāja pa mašīntelpu, pasniegdami viens otram te āmuru, te stellatslēgu. Klusiņām piesviedu, kas varētu notikt, ja dzinēji apstātos.

Pienāca vakars. Arābu mūzikas kanāls Mazzika likās pārāk komercializēts – dziedātāji demonstratīvi zvanīja no noteikta zīmola mobilajiem telefoniem, staigāja ar zināmu veikalu iepirkumu maisiņiem, pāri visam ekrānam vēlās kāda visiem zināma ražotāja preču zīme, bet klipu beigās vēl tika uzskaitīti visi atbalstītāji.

Tādēļ nolēmām apmeklēt dzīvo mākslinieku priekšnesumus. Bija jautri (mākslinieki bija jautri). Neskatoties uz jocīgajiem uzrakstiem uz dekorācijām (Tanz der Vampire), uzvedums laikam bija par faraoniem. Fināla ainai beidzoties visi iznāca uz skatuves paklanīties. Un tad viens no faraoniem parāva otram uz leju bikses. Tas parādā nepalika un drīz vien visi sakrita jautrā murskulī.

Toties pavāru mākslā Ēģiptieši ir nepārspējami. Raugiet, ko var pagatavot no vienkāršiem dārzeņiem!

Nolēmām iemēģināt ūdens pīpi. Izrādās, nav nemaz tik viegli ar to oglītes aizdedzināšanu – ar šķiltavām nepietiek. Sakurinājām mazu ugunskuriņu no sērkociņiem un beigās izsvilinājām galdā caurumu.

Te, arābu pasaulē, arī lidmašīnas debesīs zīmē tos viņu makaronus. Uz drīzu redzēšanos, Ēģipte!