Labrīt! Polijas dienvidu pierobežas kempingā jau agrā rītā valda liela rosība. Un cik nekaunīgi šie poniji! Kamēr neskatāmies, abi jau sabāzuši galvas bagāžniekā pie pārtikas kastēm. Tas laikam lai kompensētu šīs vietas pieticīgo cenu. Nu bet tas tur blakus bildītē jau vairs nav nekādā Polijā. Tie ir Dolomīti – klinšainākā Alpu daļa starp Austriju un Itāliju
Patiesībā īsts kultūru sajaukums, kur katrs otrais runā vāciski un katrs otrais itāliski. Nezinu, kā te mainījušies tie valdnieki, bet apakšā redzamā norāde liecina, ka visi vien te pat ir grozījušies. Tā, bet kas tad ir tās Via Ferratas? Nē, nē, tie nebūt nav jaukie trošu pacēlāji ar mazajām stāvkabīnītēm, kas ļauj aiztaupīt pāris kalorijas un sviedru piles. Tie ir ar trosēm un kāpšļiem nostiprināti klinšu maršruti, kur kāpējs pēc brīvas gribas var arī pieāķēties ar savu drošības sistēmu. Bet par to nedaudz vēlāk.
Kā redzams, visi maršruti ir jauki nomarķēti, latviešiem pat atradās savs speciāls maršruts, kurš ļoti sakrita ar seno Dolomītu ceļu #2.
Par kārdinājumiem – tie patrāpās uz takas ik pēc pāris stundām. Nu nevar tādam paiet garām, nu vismaz pa štrūdelei vai gulašzupai neiebaudot. Zemākās vietās var sastapt arī visa šī reģiona barotājas, kuras mums labāk zināmas kā Alpenmilch šokolādes avots.
.
Jau mazā gaismiņā brokastojam un pošamies tālāk. Šodien turpināsim apgūt slaveno Alta Via delle Dolomiti #2, t.i. Dolomītu seno ceļu. Mums jānokļūst Marmoladas masīvā, kur esam iecerējuši arī nelielas ledus nodarbības. Marmoladai nav nekā kopīga ar marmelādi, drīzāk kaut kāds sakars ar marmoru. Kādu gabalu var plivināties pa gaisu tiešām eksotiskās trosē iekārtās platformiņās. Bet tālumā fonā visu laiku redzama Sellas Grupa, kurai mēs iesim pāri nākamajās divās dienās.
Nule kā pagājām garām akmenī izgrauztai upītes gultnei. Šis ir viens no gleznainajiem Alta Via posmiem. No šodien pārvaramā augstuma kilometra mums atlikuši vēl pārsimts metri, bet skats no šejienes ir kā no lidmašīnas. Bet tur lejā īsts brīnums – satek kopā divas upītes. Vienu nosaucam par pienupīti, bet otru par dzidrupīti. Skaidrs, ka mazgājāmies tajā, kas pa labi.
Rīts. Drūms. Nedaudz sāp galva. Sellas Grupa ietinusies negaisa mākoņos. Tā kā mēs ceram, ka mūs gaida Piz Boe apmetnē (es vismaz telefoniski ar kaut kādu itāli to sarunāju), mēs saņemamies un sākam iet uz platō vidieni
Tas ar skārdu apsistais namiņš tur tālumā ir Piz Boe – mūsu iecerētā apmetne. Nu mazliet par Via Ferratām. Ir vairākas kategorijas, no kurām pašas ekstrēmākās te ir 400 m vertikālas sienas, aprīkotas ar metāla kāpslīšiem. Arī mūsu ceļā gadījās pa vertikālam posmam, bet, ņemot vērā negaisu, liela prieka turēties pie trosēm nebija.
Noteikti jāpiemin kalnu apmetnes. Vienreizēja atmosfēra. Visi tās nakts iemītnieki pamazām pulcējas ēdamzālē. Ārā plosās negaiss, bet te iekšā karafītēs nes vīnu, pie blakus galdiņa vācieši spēlē ģitāru un cenšas nospēlēt pa dziesmai priekš katras nācijas, kura pārstāvēta šajā telpā (mums, piemēram, tiek par melnajām, kvēlajām acīm). Bet kad satumst, saimniece nāk ar svecēm un saliek tās pa galdiņiem. Jautrība pamazām pierimst un nogurums ņem virsroku. Tad ejam uz savām lāvām otrajā stāvā. Rīt paredzēts agra rīta kāpiens pa via ferratām Boe virsotnē.
Brentas masīvs. Bijām te vienreiz ziemā slēpot (ja ir interese, var skatīt šeit). Iespaidīgas kraujas un klintīs iekaltas takas. Pakāpjoties augstāk arī dažādas grūtības via ferratas. Viens gan sarūgtināja – Andalo kempinga saimnieki tēvs un dēls itāļi. Viens ar mums principā runāja tikai itāliski, pie kam sūcot alu un gremojot vēl kaut ko, otrs parādījās durvīs un paziņoja “full”, neielaižoties nekādās diskusijās par to, kur lai mēs tādi, trīs dienas no Latvijas braukuši, vispār te liekamies. Štrunts, kalnu skati ātri to kompensē, pie kam blakus miestā publika izrādījās krietni vien laipnāka.
Vakars pie kalnu ezera. Čirkst sienāži, smaržo gaļiņa. Bet rīt jau neverending story, jau kuro desmitu reižu, jau kuro reizi soloties, ka tā būs pēdējā
