Iepriekšējo dienu lielo pārbraucienu nogurdināti, ieslēgušies ar visām mūsu durvīs paredzētajām atslēgām, grasījāmies ieslīgt veselīgā bērna miegā. Taču… kas tev deva! Dar es Salaam jau piecos rītā atgādināja, ka gandrīz 90% no šīs miljonu pilsētas iedzīvotājiem ir musulmaņi. Nespēdami atteikt mullas kaismīgajam aicinājumam, izgājām ielās. Mums bija jānoskaidro, no kurienes kursē prāmji uz Zanzibāras salu – mūsu ceļojuma pēdējo lielo mērķi.

Kuģu piestātne atgādina tos laikus, kad miljoniem melno vergu no šejienes aizveda uz Āziju un Ameriku. Mūsu prāmis izrādās maisiem un mēbelēm piekrauta barža, kas apmēram sešas stundas cīnās ar viļņiem, līdz sasniedz solīto zemi.

Riet saule, kad iepeldam arābu pilsētā Stone Town.

Tumsā tiekam iemesti Stone Town ostas kņadā. Kaut kādi cilvēki rauj mums no pleciem somas, piedāvā tās aiznest uz viņiem vien zināmu auto, kas mūs jau gaidot, lai aizvestu uz jebkuru vietu uz šīs salas. Kad pirmais uzbrukums ir atsists, sākam prasīt pēc cenas un izvēlēties taksi. Tas nav nemaz tik vienkārši, jo katrs, kurš nosaucis cenu, uzskata, ka esam viņu jau nolīguši. Beigu beigās ap mums atkal ir vesels bars uzvilktu šoferu un ir steigšus jāpieņem lēmums. Pagriežos pret vienu no viņiem, pavedu malā un nosaucu puscenu. Viņš nošķobās un māj, lai sekojam. Tiesa pie mašīnas cena atkal ir mainījusies, tomēr beigās nonākam pie zināma kompromisa. Pusceļā gan atklājas cita ķibele – pilsētā nav benzīna. Benzīntanki ir sausi, pie tiem gaida milzīgas rindas. Mūsu šoferis kaut kā pamanās iebraukt tankā no otras puses un ar lielu klaigāšanu ieliet šļaksti benzīna. Jācer, ka ar to pietiks, lai mērotu atlikušos 50 km līdz salas otram krastam – Indijas okeāna piekrastei, kur mūs (jācer ka) gaida mūsu bungalow

Salas vidienē ir mitrs un purvains. Te dominē lietus meži, kas mitrākās vietās pāriet kanālos un mangrovju audzēs. Ievērojamākā atrakcija šeit ir pērtiķu vērošana. To te tiešām ir daudz, īpaši kolobusi, kas veselām kolonijām apsēduši kokus, sakārušies zaros un īpaši neliekas traucēties.

Stone Town – arābu dibināta pilsēta, kurā savulaik atradies viens no lielākajiem vergu tirgiem Āfrikā. Te jūt reālu senatnes elpu. Tā iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstos, lai gan šobrīd īpašas pūles autentiskuma saglabāšanai nav jāpieliek. Ja nebūtu dienasgaismas spuldžu un Pepsi reklāmu, mēs te patiešām justos kā vergu laikos.

Lielais Koks – Sultāna Khalifa stādīts tas tagad ir mājvieta veselai pērtiķu ģimemei.

Jaws Corner coffee baraza – vēl viena ārkārtīgi ievērojama Stone Town vieta. Izlasījuši par šo visievērojamāko vietējo kafejnīcu mūsu Rough Guide ceļvedī, gribam par varītēm to apciemot. Ejam vairākas reizes cauri Sokomuhogo laukumiņam un meklējam kaut ko līdzīgu kafejnīcas ieejas durvīm, taču velti. Tad saprotam, ka bariņš vīru, kas laukuma vidū sasēduši pie televizora, spainis ar brūnu samazgu ūdeni krūzīšu skalošanai un tējkanna jaunas kafijas ieliešanai tad arī ir visa ievērojamā kafejnīca! Bet kafija laba (protams, atbilstoši minētajiem apstākļiem, ne visi no mūsējiem to iemalkoja:).

Forodhani Gardens – viens no Āfrikas lielākajiem zivju tirgiem. Vakarā šeit valda vienreizēja noskaņa – neskaitāmas letes noklātas ar visu, ko vien var izvilkt no jūras. Pietiek tikai norādīt ar pirkstu, un uz grila tiek mesti iesmiņi ar zivīm un dažādām jūras veltēm. Viss par smiekla naudu.

Turpat blakus kāds vīrs cenšas mūs apmuļķot, piedāvājot nogaršot svaigi spiestu ingvera sulu un tad par izdzerto glāzi prasot 2000 Tsh. Kad piedraudu pārbaudīt cenu pie citiem tirgotājiem, viņš kaut ko skaļi sauc pa visu tirgu, bet tad cena sadilst līdz 600. Pilnīgi skaidrs, ka arī tas nav cipars, ko maksā vietējie, bet lai viņam šoreiz tiek par mārketinga pūlēm.

Vakarā mūsu Paje By Night iemaldījušies regeja mūziķi. Forši tā pilnmēnesī sēdēt zem palmām, malkot ruma kokteiļus, klausīties okeāna viļņu šalkās un Āfrikas regeja ritmos.

Nolemjam atveldzēties ar kādu tropisko kokteili. Kāpēc lai tas nebūtu svaigs kokosrieksts. Bāra plaukti ir pilnīgi tukši, taču bārmenis nebūt neapmulst. Abi ar savu palīgu tie nozūd uz 10 minūtēm un tad priecīgi parādās bāra durvīs ar svaigi nopurinātiem kokosriekstiem. Tie veikli pārtop glāzēs. Garšo labi!

Kad kokosriekstu kausi izdzerti, laiks doties uz rifu nedaudz panirt. Runā, Zanzibaāras rifa kvalitāte apsteidz pat Ēģiptē redzēto. Liedagā tiek gatavota mūsu laiva – tai laikam dedzina nost aļģes. No kaut kurienes tiek izvilktas aprepējušas maskas un pleznas un drīz ar visu bruņojumu esam apsēduši laivu. Mūsu kapteinis izskatās pieredzējis vīrs, jācer atradīs labāko rifu.

Zivis ir krāšņas, bet jārauga tikt krastā pirms negaisa.

Pēcpusdienā klīstam cauri banānu un garšvielu plantācijām. Te audzē visas garšvielas, ko vien varam atrast savos garšvielu plauktos. Mums atkal jauns draugs – šoreiz liels garšvielu zinātājs. Izrādījis kanēli, krustnagliņu, piparus, citronzāli, maizes koku, kafiju un kakao (tas pāršķeltais auglis lejā), viņš visbeidzot demonstrē kaut kādu tur anato augli, ko dāmas izmantojot lūpu krāsošanā. Viņam pašam vismaz piestāv. Neizdodas izsprukt no maza, bet taisnīga ziedojuma vietējiem zemniekiem, kas mums par pateicību sapin palmu lapu somiņas, cepures un šlipses.

Pēdējās autentiskās vakariņas kādā Zanzibāras vietējo ēstuvē – tradicionālā gaļas mērce ar putru. Jāsāk atbrīvoties no vietējās valūtas, jo mūsu ekspedīcija neizbēgami tuvojas finišam.

Paldies Āfrika! Tiksimies atkal! Kaspars, Vita, Inese, Dina un Jānis.