…tādā vīzē pārvietojoties, pēc diennakts un 860 km sasniedzam Zhangjiajie (Cjan-Cjan-Cje) – vienu no skaistākajiem klinšu stabu apgabaliem uz mūsu planētas.
Kā izkāpuši no vilciena, nolemjam pabrokastot t.s. vietējo iestādē. Atklāti sakot, citas jau tādā Ķīnas vidienē nemaz arī nav. Pamatēdiens – rīsi savā sulā – ūdenī, kurā tie novārīti. Tam klāt pelmeņi, asi nezināma dārzeņa vai saknes salāti un ola. Klāt var piedzert pienu. Tēju no rītiem šeit nepasniedz.
Tad enerģijai Ķīnas ražojuma RedBull, kura ražošana nekādi neesot saskaņota (kāds pārsteigums:) ar RedBull zīmola īpašniekiem austriešiem
un esam uz takas. Takas sākumā mūs sagaida laiski nesēji, tomēr, novērtējuši mūsu augumu un tātad arī svaru, īpaši neuzmācas.
Kad esam nedaudz pakāpušies, sāk nejauki līt. Uz takas laiku pa laikam ir tā saucamie tējas namiņi, kurus šeit gan drīzāk varētu dēvēt par gurķu namiņiem. Nekad vēl nebiju trekinga laikā atveldzējies ar gurķi, bet mūsu dāmas ir pilnīgā starā.
Pie kādas no nojumēm sāk līt tik stipri, ka ceļu tālāk turpināt nav iespējams. Un ir jau arī īstais brīdis nobaudīt takas virtuvi. Eļļā tiek ceptas visādas lietas, bet izcilākā delikatese ir vistas embrijs – nu ļoti mazs, lai to sauktu par vistiņu.
Kad lietus ir pierimis, turpinām uz augšu. Visapkārt bieza migla un varam tikai nojaust, virs kādām kalnu korēm šobrīd balansējam.
Esam jau uzkāpuši vismaz 500 m, kad miglā atskan tempļa bungas. Fantastiska sajūta, bungām dobji rībot no miglas iznirst daoistu figūras un mūki brūnos uzsvārčos.
Starp klinšu stabiem stiepjas gan dabiski, gan mākslīgi tilti. Lūdzam visus zināmos dievus, lai beidzot taču noskaidrojas un mēs ieraugām, kur esam uzkāpuši.
Un tad tas notiek! Migla pamazām nolaižas un no tās viena pēc otras iznirst Cjan-Cjan-Cje klinšu kolonnas. Mēs kā apstulbuši raugāmies uz sirreālo ainavu zem mūsu kājām.
saldajam ēdienam: klikšķiniet lai iegūtu pilnekrāna panorāmu:
Lejā uz takas mūs gaida mežonīgo bišu medus, žeņšeņs un ķīniešu stilā ierīkotas masu atrakcijas – kilometru garš maršruts pa stabiņiem, lai pietiktu pat lielam darba kolektīvam.
Viesnīcā zem kondicioniera nekavējoši tiek uzrīkota visu drēbju žāvētava. Apavi, bikses, jakas – viss ir pilnīgi slapjš, bet jau agri no rīta mums jāturpina ceļš pāri visai Ķīnai uz Urumči.
Kur gan vēl izbaudīt īstu Ķīnas virtuvi, ja ne pašā Ķīnā:) Ēdienkartē nav neviena latīņu burta, personālam nav ne mazākās nojausmas par angļu valodu – tas viss beidzas ar visa restorāna personāla un viņu bērnu pulcēšanos ap mūsu galdiņu, koķetīgām sarunām ķīniešu valodā un jautru smiešanos. Tad lietā tiek likta vecā labā “zīmēšanas uz salvetes” metode un galdu drīz rotā vistu kājas (tiešām kājas, nevis stilbi) un sutinātas pupas ķiploku mērcītē.
Agrā rītā, lai nebūtu jāšķērso zemestrīces izpostītais Sičuanas apgabals, lidojam pa taisno uz Urumči, Ķīnas ziemeļu galvaspilsētu. Līdz turienei 3000 km.
Turpmāk vēl!
uz Lielās Ķīnas Ekspedīcijas maršruta shēmu
