Atkal vasara un atkal tas pats jautājums – kur brauksim? Nu jau kuro gadu, kaļot tālu kalnu plānus, Tatriem vienmēr tika pārslīdēts pāri – tie palika rezerves variantam. Tā varēja notikt arī šogad, jo sēdējām jau uz Kilimandžāro čemodāniem. Bet tādas īstas pārliecības par aklimatizāciju un gatavību  6000 metriem nebija. Un tad vienu vakaru radās ideja – nedaudz pamocīt organismu pirms Āfrikas un pie viena atdot Tatriem veco parādu.

Un tiešām, tas taču ir tik vienkārši! Rīta pusē sametām mašīnā pāris trekinga lietas, telti, nedaudz naudas un bijām gatavi ceļam. Pēc pusdienām mūs jau sveica lieliskais Poļu vides reklāmas raibums.

Ap sešiem bijām Varšavā.

Tādas trakas steigas jau nebija, tādēļ nolēmām pavakarēt lieliskajā vecpilsētas laukumā – mūsu iemīļotajā restorāniņā laukuma pretējā pusē, kur gatavo labāko knukli pasaulē, un startēt no rīta mazā gaismiņā.

Aiz Varšavas sākas zemeņu un ķiršu lauki. Te nedrīkst neapstāties! Par latu var noēsties pilnu grozu – tieši no lauka.

Tālāk uz dienvidiem sākas lieliskie lapu koku meži. Tālāk parādās pirmie pakalni, kas izrakstīti regulāras formas lauciņiem.

Un tam visam pāri slejas Augstie Tatri. Vēl tagad atminos, kā te pirmo reizi slēpoju kādus daudzus gadus atpakaļ. Ceļš vijās pa Tatru piekalni cauri piesnigušiem egļu mežiem. Ciematiņos varēja nopirkt saldo kukuricu no lieliem kūpošiem katliem, lielisku lētu alu un svarene vino…

Bet kas tad tas!?! Teiksmaino Štrebske Pleso ne pazīt. Visapkārt viens vienīgs milzu izcirtums. Vilciens, kas kādreiz vijās cauri Tatru dižegļu vērim, nu kursēja pa pliku lauku!
Vēlāk uzzinājām, ka 2004. gada 19. novembrī gadsimta vētra piecu stundu laikā noslaucīja 1/3 no visa Tatros augošā meža, atstādama aiz sevis 40 km garu un 2 km platu strīpu. Tika noslaucītas arī daudzas mežā esošās ēkas – viesu nami un viesnīciņas. Vēja ātrums esot sasniedzis 45 m/s.

Bāzes nometne.
Mums tā bija atgriešanās pie pārbaudītām vērtībām. Kopš bijām te 10 gadus atpakaļ, nudien nekas nebija mainījies. Eirokempings kilometru zem Tatranskas Lomnicas stāvēja kā stāvējis ar savām pus tostermaizes formas mājiņām. Un iekšpusē arī nekāds high-end nebija parādījies. Bet, ja naktis ir lietainas un teltī mirkt negribas, šī nudien ir ļoti pieņemama alternatīva.

Maršruts 1: Stary Smokovec – Hrebienok – Vodopady Studeneho potoka – Skalnata chata – Tatranska Lomnica

Pirmo posmu līdz Velky les var kāpt vai braukt ar jauku kalnu vilcieniņu. Skatoties uz lielās vētras atstāto izcirtumu, kāpt mums nesagribējās.

Paldies dievam, augstāk vētra mežu nebija skārusi. Mēs beidzot sajutām to pirmatnīgo burvību, ar ko slaveni Tatru meži. Mūsu pirmais mērķis bija nostaigāt gar Salto strautu un apskatīt tā ūdenskritumus.

Taka izveda no meža un sāka vīties augšup uz akmeņaino un krūmiem noaugušo Lomnicky hreben.

Drīz arī sasniedzām mūsu galamērķi – kalnu apmetni Skalnata chata, kur ziemā šad tad mēdzām sildīties. Lejupceļš mūs atkal ieveda vētras skartajā apvidū.

Bet, tikuši lejā, beidzot izbaudījām pirmo kukuricu ar svarene vino. Neskatoties uz to, ka inflācija bija skārusi arī Slovākiju, cenas vēl aizvien bija patīkamas. Ļoti patīkamas.

Maršruts 2: Tatranska kotlina – Belianska jaskyna
Šo maršrutu var krietni pagarināt, ja turpina no vakardien apmeklētās Skalnata chata būdas uz priekšu, līdz Velka Svištovka, un tad nolaižas pāri korei tieši uz Tatranska kotlina. Bet, paskatoties pa logu, pagarināt maršrutu nesagribējās. Tā nu aizbraucām līdz kotlinai ar auto un sākām kāpt kalnā līdz alas ieejai. Man nav nekas daudz ko komentēt. Tas jāredz! Tas ir vareni!

Maršruts 3: Štrebske Pleso – Furkotska dolina – Chata pod Soliskom
Neskatoties uz lietu, nolēmām izstaigāt vēl vienu jauku maršrutu. Šis sākās pašā tālākajā ciemā – Štrebske Pleso, un likās nedaudz vientulīgāks par pirmo. Bija svarīgi nepaiet garām takai, kas veda Furkotskas ielejā. Lai gan sāka jau pārņemt šaubas, vai tik nevajadzēja nogriezties pa kādu mazāku taku, Razcestie pod Furkotskou dolinou tomēr izrādījās pietiekoši labi marķēts.

Nākamajā krustcelēs – Razcestie pod Soliskom, ienirām dziļā miglā. Kamēr jau uzdūrāmies Chata pod Soliskom – vēl vienai apmetnei, ko bijām iecienījuši ziemas slēpošanas laikā.

Patīkams pārsteigums bija jaunais pacēlājs. Atcerējos, kā te bija jāsēž 20 minūtes vecajā koka sēdeklītī. Pašā Štrebske Pleso gan nekas īpaši nebija mainījies. Ja nu vienīgi satelīt… nē, nekas nebija mainījies.

Maršruts 4: Popradske Pleso – Mengusovska dolina – Žabia dolina – Chata pod Rysmi (2250m) – Vaha (2340m) – Rysy (2503m)
Klāt mūsu virsotnes diena. Bijām nolēmuši uzkāpt vienā no augstākajām Tatru virsotnēm – divus ar pusi km augstajā Rysy.

Te pārdomu brīdī vietā, kas saucās Razcestie pod Žabim potokom. No šejienes taka ies tik uz augšu līdz pat virsotnei.

Žabie plesa – brīnišķīgs kalnu ezers, kas jūlija sākumā nemaz netaisījās atkust.

Chata pod Rysmi (2250m) – patvērums kāpējiem. Te iespējams nakšņot un kāpt virsotnē nākamajā dienā. Mūsu mazākais patīkami iepriecināja – viņš, atguvis spēkus, bija pilns apņēmības doties uz virsotni tagad un tūlīt. Turpmākajā ceļā šķērsojām pamatīgu sniega nogāzi.

Drīz bijām uz kores. Te no plaša, tūriņiem nosēta laukuma, sākās pēdējais, visstāvākais posms.

Un tad, 2. jūlijā ap vieniem bijām Rysy virsotnē. Kā liecināja vientulīga norāde, otrā kores pusē sākās Polija.

Chata pod Rysmi nu varējām iespiest zīmogu par uzkāpšanu virsotnē. Te satikām arī brīvprātīgo, kurš par vienas kravas uznešanu ir nopelnījis sev vakariņas un naktsmājas būdā. Brīnums, bet uznestā alus muciņa izskatījās vēl aizvien pilna.

Te kravas apmaiņas vieta brīvprātīgajiem nesējiem. Bet otrā kadrā – pierādījums: Šīs pudeles, kas tika izdzertas un aizskrūvētas Rysy virsotnē, nu demonstrē, kāda ir gaisa spiediena starpība un cik maz skābekļa ir jau nieka 2,5 kilometros.

Uzkāpts ir, nu var arī atzīmēt ar knukli vecajā labajā stacijas iestādījumā Stara Mama..

Mazai izklaidei Tatranskas centrā no kalna var nolīkumot ar tādu žiperīgu autiņu.

Polija. Kā vienmēr, bet labāk. Jo mēs atradām KFC – mūsuprāt labāko, ko Amerika mums ir varējusi iedot. Lieliski, sulīgi vistas gabaliņi kraukšķīgā garoziņā. Kad būs Latvijā?

Aiz Varšavas acis sāk lipt ciet, bet neviens no moteļiem neliekas gana pārliecinošs, lai tajā nakšņotu. Te kā brīnums lauka vidū iznirst gluži jauna viesnīca ar akmensdārziem un apsargātu autostāvvietu. Svaigi būvēta. Būs kādus 100 km no Varšavas uz Bielostokas ceļa. Ieprovējiet!

Braucām, atcerējāmies jaukos kalnu maršrutus un spriedām, ka Tatri ir nopietni un skaisti kalni.
Tatri – tas ir pa īstam!