Pēcpusdienā tātad bijām ieradušies 4600 m augstajā Barafu Camp. Pēc tumsas iestāšanās devāmies pie miera, lai vienos naktī būtu gatavi kāpienam. Gulēju slikti, ja to vispār varēja saukt par gulēšanu. Vienubrīd nolēmu pažāvēt guļammaisā otras zeķes. Tad atcerējos, ka kameras akumulatori palikuši aukstumā. Tad vēl visādas rūpes, līdz beidzot kaimiņu teltīs jau sāka grabināt kastroļus. Ap pusnakti sapratām, ka gulēt vairs nav jēgas, mazliet iestiprinājāmies un posāmies ceļam.

Nakts bija patīkami mierīga – vēja gandrīz nebija, salu nejuta. Sākām kāpt, pagājām garām augšējam teltīm un ap vieniem bijām uz takas. Taka bija diezgan stāva un putekļaina, smalkajās nobirās varēja viegli izslīdēt. Kā jau tam jābūt pēc visiem cūcības likumiem, viens no mūsu lukturīšiem atteicās darboties. Tas, protams, padarīja vienmuļo kāpienu nedaudz interesantāku. Es gan centos turēties vienā ritmā ar Vitu, tomēr laiku pa laikam sanāca nepamanīt kādu akmeni vai iedobi. Vairāk kārt aizķēros un zaudēju līdzsvaru – labi ka bija nūjas, ar kurām vienmēr gadījās tumsā kaut kam uzdurties un savākties atpakaļ uz takas.

Ap trijiem varēja manīt pirmās rīta blāzmas pazīmes. Tas laikam bija pats aukstākais brīdis. Apstājāmies kāda klints bluķa aizvējā. Dzirdēju kā viena holandiete pavēstīja, ka viņa ietīšoties segā un mazliet pagulēšot. Diez vai tā bija laba doma.

Pirms septiņiem parādījās saule. Bijām netālu no Stella Point – zemākās vietas uz vecā Kilimandžāro krātera malas.

Stella Point sasniedzām 7:15. No šejienes pavērās plaša panorāma uz Kilimandžāro krāteri – milzīgu plato gandrīz 6 kilometru augstumā un vairāku km diametrā. Tas veidojies 100 000 gadu atpakaļ lielās vulkāniskās aktivitātes laikmetā.

Uz otru pusi bija redzama Mawenzi virsotne un vēl viens klasiskais uzkāpšanas maršruts, kurš ved pa Mawenzi sedlieni.

Sākām kāpt pa krātera malu starp ledāja cepures paliekām, kas kādreiz sedza visu Kilimandžaro virsotni. Diemžēl ir prognozes, ka līdz 2014. gadam ledus te vispār vairs nebūs.

Tad sekoja pēdējais posms pa cieti sasalušu firnu un tur jau tālumā arī slējās pastkartēs redzētais virsotnes “ziņojumu dēlis”.

24. jūlijā 8:15 stāvējām Uhuru jeb Brīvības virsotnē. Swahili valodā to dēvē par Kilemakyaro (Dievu kalnu), no kā vēlāk arī cēlies līdzšinējais Kilimandžaro nosaukums. Izritinājām līdzpaņemto Latrijas karodziņu.

Pāri rietumu ledāja malai virs mākoņiem skaidri varēja saskatīt Meru vulkānu.

Sākām lejupceļu. Sākumā bija bažas, ka stāvā akmeņainā taka lejupceļā paņems vēl vairāk laika un spēka, kā augšup. Ja 1200 augstuma metri būtu jānokāpj soli pa solim, tas pamatīgi izsistu kājas. Par laimi mūsu gids zināja citu ceļu pa kuluāru ar lieliskām nobirām. Nākamās divas stundas skrējām lejā, ietinušies biezā putekļu mākonī. Tikai dažviet, kur mīksto pamatni nomainīja akmeņiem nobirušas klintis, kļuva tā kā neomulīgi.

Šodien mums bija jānokāpj līdz 3100 m augstajai Mwekas nometnei. No Mwekas nometnes rīt četru stundu gājienā mums bija jāsasniedz izejas vārti (Mweka Gate), kur jau deviņos rītā mums pretī sarunāts džips, lai nogādātu uz Moshi, bet jau 11:00 bija paredzēts transfērs uz Arushu.

Priekšā iznira milzīgi plaša augstkalnu ieleja. Izskatījās diezgan bezcerīgi, jo šīsdienas galamērķim – Mwekas nometnei, bija jābūt tieši virs lietus mežiem, taču no šejienes līdz pat apvārsnim nemanīja ne mazākās zaļuma pazīmes.

Tomēr cerība mirst pēdējā – zem kārtējās klinšu kraujas pēkšņi iznira teltis. Lieliski – tātad esam klāt!

Pēc 11:00 ietenterējām nometnē un centāmies atrast mūsu telti. Kā par spīti tā bija uzcelta nometnes pašā viņā galā. Mūsu atbalsta komanda jau gaidīja ar milzu pašu iejauktas Fantas pudeli. Kas varēja būt labāks par šo! Tagad tikai atkrist teltī, nosviest visu šo putekļaino nastu, dzert, vēlreiz dzert un gulēt!

Ap vieniem, kad bijām izsvaidījuši visas netīrās drēbes apkārt teltij, nobaudījuši zupu un nu taisījāmies ieslīgt veselīgā bērna miegā, durvīs parādījās mūsu gida galva. Viņš apvaicājās, kā jūtamies, vēlreiz apsveica ar virsotnes iekarošanu un tad paziņoja, ka, lai nesējiem nebūtu jākāpj pa tumsu, mums būtu no šejienes JĀSTARTĒ (!?!) stundas laikā. Sākumā visi pasmējāmies par lielisko joku, bet gida galva no telts durvīm nepazuda. Viņš apgalvoja, ka līdz Mwekas nometnei vēl esot JĀIET 4 STUNDAS! Mēs viņam teicām, lai atver taču acis – mēs jau esam nometnē! Gids kaut ko jocīgi stāstīja par nometņu nosaukumiem un stundām un galu galā teica, ka šī esot CITA nometne. Kāda cita? Es tvēru karti, taču tajā nekādu citu nometņu nebija. Tomēr, tā kā šajā kontinentā nekad un neko nevarēja zināt, nolēmām sakopot visus spēkus un sekot gidam, lai cik nejēdzīgi tas arī neliktos. Rīt deviņos mums par katru cenu bija jātiek lejā!

Tā nu trijos pēcpusdienā atstājām nometni. Kad pēc kāda gabaliņa pametām skatu atpakaļ, beidzot viss noskaidrojās – šī taču bija mūsu pagājušās nakts Barafu nometne, tikai no augšas to tā īsti nebijām pazinuši (jo turp kāpām nakts laikā).

Pēc stundām divām parādījās pirmie krūmi, bet trīs stundās jau bijām īstajā Mwekas nometnē. Nu gan pieēsties un pie miera!

Taču durvīs atkal parādījās gida galva. Kā patika kāpiens, kā serviss, vai ēdiens garšoja… daži nesēji iecerējuši doties mājup jau rīt agri no rīta… Sākām pamazām saprast, uz kuru pusi viņš velk. Bet naudas mums nebija! Ierosinājām pa nakti padomāt, cik kurš pelnījis un atgriezties pie sarunas rīt agri no rīta ar svaigu galvu.

8. diena: Mweka Camp – atpakaļ Moshi – Arusha – tikšanās ar Inesi, Dinu un Jāni

No rīta visi nesēji bija aizdomīgi sastājušies ap telti. Vieni garlaikoti vēroja dabu, citi ar skatieniem bīdīja gidu tuvāk teltij. Sapakoju jau visas mūsu mantas somās un tad ar mundru good morning! iznācu no telts un ķēros pie rīta mazgāšanās. Gids mīņājās apkārt un vaicāja, ko esam izlēmuši. Teicu, ka mēs bijām rēķinājušies ar 1 gidu un 2 nesējiem, pie kam Saimons pie parka ieejas atņēma mums 100 dolārus par it kā paaugstināto nometnes maksu… Vienvārdsakot teicu lai ņem to mazumiņu, kas atlicis, un pats sadala uz galviņām, bet mums jau pēdējais laiks kāpt lejā. Gids uzstāja, lai mēs tomēr katram pasniedzam personiski. Sapratuši, ka sūdi ir, iespiedām gidam saujā visu atlikušo naudu – 89 dolārus (no kuriem 50 bija “mazā seja”), apsolījām, ka tikuši Arushā, atstāsim vēl 36 dolārus Saimonam īpaši priekš gida un, kā saka, atklanījāmies.

Taka iegrima lietus mežos. Es biju atkal savā elementā.

Tiesa, pakāpieni bija lieli un pusceļā atkal sākās pamatīgi dubļi. Bet ko gan neizdarīsi, ja galā jau jūtama mājas smarža (tas gan vairāk tādā pārnestā nozīmē, kā vēlāk redzēsiet)

Divās stundās bijām lejā. Pie kontrolpunkta Klements mums pasniedza sertifikātus par Kiļa iekarošanu. Atvadījāmies no nesējiem un sākām braukt Moshi virzienā.

Kamēr pusstundu gaidījām shuttlebus, pie mums pieripoja kāds vāģis, pilns ar tumšiem vīriem. Ak man dieniņ, tā taču mums labi zināmā kompānija – gids, gida palīgs un 4 nesēji ar 50 dolāru “mazo seju” rokā. Gids sūrojās, ka šādu banknoti neviena banka nepieņemot, un viņš to nevarot sadalīt starp nesējiem. Te kāds garāmgājējs ierosināja viņiem iegriezties Barclays bankā, kur točna varot tādas samainīt. Kompānija ar visu mazo seju aizbrauca atkal tālāk.

Sākām joņot pa Āfrikas bīstamāko ceļu starp Moshi un Arushu. Iemesls daudzajām avārijām esot tas, ka lielākā daļa mazo autobusiņu – dala-dalu šoferu esot sazāļojušies. Labajā pusē varēja redzēt Kilimandžāro masīvu, kurš tā arī neiznira no mākoņu segas.

Iebraucām Arushā. Par to liecināja betonā veidotā Brīvības statuja un neskaitāmie tirgotāji un ubagi, kas tūdaļ apsēda autobusu. Uz fotografēšanos vietējie pārāk atvērti neizskatījās.

Arushas 35 dolāru Forte des Moines (citā vārdā arī Fortes des Monde) viesnīca bija viena no šikākajām pilsētā. Tiesa, tas mums daudz neko nepalīdzēja, jo šodien pilsētā nebija elektrības, kas savukārt nozīmēja, ka nedēļu krātie Kilimandžāro putekļi bija jāmazgā zem ledainas dušas. Par to nu noteikti mēs nebijām sapņojuši visas šīs dienas.

Un tad ilgi gaidītais satikšanās mirklis bija klāt! Neskatoties uz nez kādēļ nepienākušajām SMS ziņām viesnīcniece zināja teikt, ka pirms pāris stundām šajā viesnīcā esot pierakstījušies arī tādi pilsoņi Inese, Jānis un Dina no Latrijas.

Priecīgo tikšanos tūdaļ arī devāmies apslacīt uz vienu no ievērojamākajām pilsētas vietām, ko ieteica Rough Guide un Lonely Planet – uz Themi krastmalas ēnainajos dārzos slīgstošo Roasters Garden. Tiesa, kā teica viens mans labs paziņa, tāda burta šajā vārdā vairs nebija. Proti, arī Roasters Garden īpašnieks bija mūs uz mirkli atstājis, tādēļ nu šī iestāde saucās … kaut kā tamlīdzīgi, un iecienītā nyama choma vietā te piedāvāja kuku nyama (kukū ņamma) ar ceptiem banāniem. Pie kam nepiedāvāja nekādus instrumentus.

Kad izgājām no restorāna, uz ielas mūs jau gaidīja… mūsu labi zināmā kompānija – gids, gida palīgs un 4 nesēji. Viņi bija ieradušies Arushā no Moshi, atraduši mūsu vakariņu vietu un nu centās iegalvot Saimonam, ka kopā bija seši nesēji, bet es samaksāju tikai par pieciem. Saimons pavēstīja, ka viņš par sesto neko nezinot, bet Vita uzprasīja, vai gadījumā nesēju nebija apaļi desmit. Ar to saruna beidzās un mums bija radusies vēl viena iespēja atvadīties no mūsu kalnu pavadoņiem.

.

Saimons lepni izrādīja Arushas centrālo pulksteni – tas esot Āfrikas centrs un atrodoties vienādā attālumā no Kairas ziemeļos un Keiptaunas dienvidos. Mums nebija nekāda pamata neticēt. Tad viņš mūs aizvilka uz vēl vienu iecienītu šīs pilsētas iestādījumu – Jambo’s Coffee House. Drīz bijām pilnīgi gatavi sākt safari..