Sagatavošanās posmam bija sava burvība – tālu zemju īpašā garša. Infektoloģijas centrā sarakstīja potes pret visu, kas vien nelabs ir uz šīs planētas. Tad sākās lieliskais izziņas process – satelītkartes, Lonely Planet, National Geographic… Tad internets un e-pasti, daudzi jo daudzi e-pasti. “You welcome my friend. We need prepayment”. Tad pa Money Gram kanāliem aizceļoja pirmā nauda. Te jāsaka, tā gandrīz arī aizceļoja šī vārda plašākajā nozīmē. Mans vēl nezināmais vēstuļu draugs tālajā Āfrikā pēc dienām trim vaicāja, kad ta būšot tas viņa pārvedums. Uz to bankā man paskaidroja “tā jūsu nauda tika aizskaitīta un otrā galā izņemta 15 minūšu laikā”
Tad tapa saraksts un liela kaudze uz grīdas. Vispirms atteicāmies no drēbēm – tās varēs izmazgāt, tas derēs gan kalnam, gan safari. Četros naktī lielākā daļa no kaudzes jau bija bagāžas maisos. Un bija jau arī pēdējais laiks. Pēc sešiem bijām gaisā, bet ap pusdienlaiku iekāpām lidmašīnā, kuras galamērķis bija.. bija Kilimanjaro. Nospriedām, ka tā nosaukts pats lidaparāts vai aviokompānija. Lidojām taču uz Dar es Salaam, no kuras nākamajā dienā bija ieplānots garš 500 km brauciens Āfrikas vidienē līdz Kilimandžaro.
Pa logu pavērās pasakaina ainava – bezgalīgs sarkanu smilšu klajums, kas lēni saplūda ar spilgti zilām debesīm. Sahāra, Lībijas tuksnesis. Tad sabiezēja mākoņi un ap ekvatoru jau bijām iebraukuši milzīgās mākoņu kupenās.
Un tad tas atskanēja – paziņojums, kas deva mums jaunu izaicinājumu. -Tie, kas lido līdz Kilimanjaro Starptautiskajai lidostai, gatavojieties izkāpšanai. Pasažieri, kas turpina ceļu uz Dar es Salaam būs jāuzgaida lidmašīnā. Pērkot biļetes šāda iespēja – izkāpt tieši pie kalna, netika piedāvāta. Ko nu? Mēs noteikti nebijām starp tiem, kas par varītēm gatavojās turpināt ceļu līdz Darai, lai pēc tam kratītos visu to pašu gabalu atpakaļ. Kilimanjaro lidostā pārtvērām kādu no lainera apkalpes un padalījāmies ar savu vēlmi izkāpt šeit. Ideja guva atsaucību un cilvēki pat aizsteidzās rakņāties pa bagāžu lai pamēģinātu atpazīt mūsu somas. Bet, bet.. laiks tomēr izrādījās par īsu. Un arī imigrācijas ierēdņi esot kļuvuši tramīgi, dzirdot par mūsu negaidīto lēmumu. Vienpadsmitos vakarā izsoļojām uz Āfrika zemes Darā – sultāna Majida dibinātajā pa pusei arābu, pa pusei afrikāņu metropolē.
Bet ne tik strauji! Daļa no mūsu ceļabiedriem jau drūzmējās pie vīzu saņemšanas lodziņiem .. lai gan ne gluži pie lodziņiem. Imigrācijas ofiss bija mūsu pirmā saskarsme ar kontinentu, kurā daudz kas ir savādāk. Viss bija iekārtots lieliski – gar sienu rindā izvietoti kādi pieci vīzu izsniegšanas lodziņi, aiz katra sēž vēlīgs ierēdnis un gaida kārtējo klientu. Bet visi klienti nez kādēļ stāv jocīgā bariņā zāles vidū. Jo, raugi, gar lodziņiem maršē omulīgs melnādains vīrs (turpmāk to vairs nerakstīšu, jo viņi VISI te ir melnādaini), kurš pienāk palaikam pie kāda no ielidojušajiem un uzprasa pasi un skaidru naudu, pēc izvēles vai nu 50 USD vai 50 EUR (un kāda gan tur starpība) un tad ar visu šo bagātību iet pie kāda no lodziņiem. Tad pase pa iekšpusi ceļo uz kādu citu lodziņu, no kura enerģisks vīrs laiku pa laikam baksta ar pirkstu stiklā, norādot uz kādu no pūļa, ko viņš atpazinis pēc pases foto. Nē, ne tu, tu, tu, jā jā – tu. Tas nozīmē, ka izraudzītajam jādodas pie lodziņa, lai iegūtu savu digitālo foto. Tad viņš var atgriezties pūlī un gaidīt tālāk, līdz omulīgais ierēdnis mēģinās viņu atkal izskaitļot un atdot pasi ar vēl silto vīzu. Viss process risinājās nosvērti un mierīgi, bez staigas. Laiku pa laikam gan omulīgais vīrs nevarēja vairs atrast, kam pasi atdot. Tad sākās publiska apspriešana, kam tad īsti tā varētu pierenderēt. Toties, kad pase bija rokā, tā vairs nevienam nebija jārāda. Pasu kontroles būdiņā ierēdnis garlaikoti māja ar roku, sak, welcome to Tanzania. Laimīgais mirklis bija klāt – mūsu lielais kalnu inventāra maiss priecīgi gaidīja mūs tur pat stūrī pie bagāžas lentas. Kāds vīrs, tiklīdz sapratis, ka maisa saimnieki esam mēs, vēlīgi ņēmās to velt uz saviem bagāžas ratiņiem. Zinājām, bijām daudz lasījuši par afrikāņu izpalīdzību, tādēļ fiksi meklējām, kur var atrast vēl kādus brīvus ratus… Atvērās nākamās durvis un mēs bijām uz ielas. Jeb, drīzāk, tukšā laukā, kura pašā vidū slējās vientuļš galds ar cenām taksim uz dažādām Daras viesnīcām. Labi sakārtots bizness. Iemetu aci Rough Guide ieteikumos un uzreiz pateicu 2 reizes mazāku ciparu, kā rakstīts uz tāfeles. Tas daļēji nostrādāja – saimnieks sāka taujāt apkārt stāvošajiem puišiem, kurš būtu gatavs par tādu ciparu. Piekrita kāds puisis ar raksturīgām pazīmēm – melns, čirkainiem matiem, baltā kreklā ar baltiem zobiem. Pa ceļam gluži dabiski sāka raisīties sarunas pavediens. No kuras valsts? Kur braucat? Jums noteikti vajadzēs taksi, lai rīt no rīta nokļūtu autoostā. Pie kam iesaku jums nopirkt biļetes tā paagrāk, jo tās noteikti ātri izbeigsies. Un vispār, es jūs gaidīšu pie viesnīcas sešos. Nu un cik tad maksās tā braukšana. – Four hundred!
2. diena: no Daras 500 km Āfrikas vidienē līdz Moshi
Nekāds modinātājs nebija vajadzīgs – mulla pamodināja īsi pirms pieciem [ wmv audio, ja lēni lādējas, klausies ar otro piegājienu:)]. Izgāju uz putekļainās ielas un ieraudzīju vienu baltu taksi. Logi aizsvīduši, laikam visu nakti te arī gulējis. Motors uzreiz ierūcās un es dabīgi sēdos iekšā. Vadītājs gan bija ar visām tām pašām raksturīgajām pazīmēm, kā vakar, tomēr izskatījās nedaudz savādāk. Prasīja, kur jābrauc. Teicu savu galamērķi un interesējos par cenu. -Five thousand (!) To padzirdējis es teicu, lai griež tūdaļ pat atpakaļ – es kāpju ārā. Mani vakar solīja aizvest par 400. Šis vēl mēģināja solīt 4000, bet man nenāca ne prātā piekāpties spekulantam. Tikmēr pie viesnīcas bija jau pieripojis mans vakardienas draugs. Kad bijām pusceļā, es drošības dēļ atgādināju, ka vakar vienojāmies par 4 simtiem. Uz to viņš pārliecinoši atbildēja – no, no, four thousand, my friend. I said yesterday four thousand. Varbūt vakar bija lietojis zāli, bet par thousand gan viņš neko neteica.
Autoostā diemžēl angļu valoda maz palīdzēja. Saraksta arī nebija. Kaut kas aptuveni par reisu laikiem bija minēts pirms pieciem gadiem izdotajā Raugh Guide – mūsu šī brauciena ceļvedī. Beidzot biļešu tirgotājs rādīja sēdvietu shēmu, kurā visas vietas jau bija izstrīpotas. Mums bija jāsēž atsevišķi, pie kam reiss bija pēc pusstundas un vajadzēja jau iet uz iekāpšanu, bet Vita taču vēl bija viesnīcā. Tad izpalīdzīgais taksists strauji iejaucās un sāka kaut ko komunicēt svahili valodā. Parādījās cits reiss, gluži tukšs un pēc pāris stundām. Tas jau bija daudz daudz labāk.
Pabrokastojām viesnīcā. Patika maizes grauzdēšanas procedūra. Viens vīrs cītīgi pa vienu galu lādēja iekšā tosteri maizi, kas tūdaļ pa otru galu bira laukā. Viņš uzreiz tvēra izbirušās rikas un atkal lika iekšā. Bet visu šo darbošanos vērojām trijatā – mēs ar Vitu un milzu prusaks, kurš sēdēja turpat uz maizes saņemšanas paplātes – laikam tur iekšā bija palicis par karstu.
Autoostā mūs nekavējoši pārtvēra vietējais nesējs. Apsolījās iesēdināt autobusā, bet tad nozuda tvert nākamo klientu. Viņa stafeti pārņēma cits draugs, kurš zināja angļu valodu un tādēļ tūliņ uzsāka sarunu: -How are you, My friend…[ wmv audio] Beigu beigās pa ausu galam sadzirdējām pieminam Moshi. Un labi vien bija, jo autobuss pēc mirkļa jau bija ceļā. Sākumā cauri milzīgajam Daras piepilsētas būdu kvartāliem, tad 500 km iekšzemē. Serviss lielisks – laba mūzika (tiesa , kad šoferis apgrieza to pašu kaseti 10-to reizi, sāka jau nedaudz apnikt), auksta kola vai fanta no ledus kastes, riekstiņi pa 1000 TZS, kur nu vēl neskaitāmais piedāvājums no lielceļa malas tirgoņiem.
Pusdienas pauzē piestājām ātrajā ēstuvē, kur lodziņā pasūtīju kaut kādu vietējo ēdienu ar dārzeņiem un gaļu. Gaļas vietā izrādījās tikai pašķidra mērce. Pieprasīju gaļu un man uz šķīvja uzmeta divus apvārītus kaulus. Neko no tiem nokost tāpat nevarēja.
OK, ap pieciem vakarā mūs izmeta kaut kādā smilšainā mazpilsētas ielā, kas izrādījās Moshi centrs. Autobuss ar cerīgo uzrakstu In God We Trust tūlīt arī nozuda. Mūs apstāja izpalīdzīgie pilsētnieki. Which hotel you stay, are you going for safari, are you going for Kilimanjaro, do you need guide, do you need taxi? Centos atšūt visus ar frāzi, ka mūsu gids ir Silass un viņam jābūt te burtiski kuru katru mirkli. Ā, Silas – strong man!
Paņēmām tomēr vienu no takšiem, ko mums centās izkārtot, un laidām uz mūsu viesnīcu. Te, spriežot pēc neskaitāmiem SMS, mūs gaidīja tikšanās ar mūsu kalnu gidu. Vīrs, kas mūs gaidīja restorāna stūrī, neizskatījās pēc strong man. -Saimon! Viņš pavēstīja. Kur tad Silass? Jeb tas ir tavs otrs vārds? -Silass, tu zini, ir mūsu firmu uz kādu brīdi atstājis. Viņš mūs pameta uz kādu laiku. Runājām par praktiskām lietām, bet jautājums par Silasu tomēr nelika mieru. Kad biju vēl pāris reizes šaubīgi pārjautājis, mans sarunu biedrs neizturēja: -nu miris viņš ir, beigts un pagalam! Nomira martā. Bet… es taču ar viņu sarakstījos vēl pagājušajā nedēļā. -Ā, es atbildēju viņa vietā, jo cerēju, ka viņš vēl izķepurosies.
Par moskītiem bijām jau daudz lasījuši. Kad pirku Ceļotājā guļammaisus, viens vīrs stāstīja, ka pazinis to latvieti no Ogres, kurš mēnesi atpakaļ nomiris no malārijas. Atbraucis no Kenijas un pēc pāris nedēļām nomiris. Kenijā un Tanzānijā 20% bērnu mirst no malārijas. Lielie nekādas tabletes nelieto un apmēram reizi gadā to slimību saķer. Tad brauc uz hospitāli un ārstējas. Tās formas ir dažādas – 2 dienu, 3 dienu, 4 dienu utt., kas norāda, cik garas ir drudža lēkmes. Interesanti, ka malārija varot aktivizēties pat pēc trim gadiem – tu domā, ka tev kārtējais vīruss, bet tevī atdzīvojies pirms 3 gadiem Āfrikas purvos salasītais plazmoīds. Labā ziņa ir tā, ka malārijas odi dienas laikā nekož. Toties naktīs kož. Tādēļ viesnīcās jāraugās pēc moskītu tīkliņiem – vienīgā reālā aizsardzības veida.
Nākamajā rītā sākam kāpt Kilī